Basketbols


Basketbols ir sports veids, kurā divas komandas ar pieciem spēlētājiem katrā cenšas gūt punktus, izmetot bumbu cauri stīpai (''grozam''), ievērojot īpašus noteikumus.
Kopš tā izgudrošanas Springfīldā, Masačūsetsā, 1891. gadā, tas ir attīstījies, lai kļūtu par patiesi starptautisku sporta veidu. Organizēta spēle līgās radās ''Jauno vīriešu kristīgajā apvienībā'' (YMCA); pirmās līgas tika veidotas augstskolās. Ar laiku basketbols kļuva par profesionālu sporta veidu. Lai gan tā bija amerikāņu sporta spēle, basketbols strauji izplatījās starptautiski un mūsdienās izcili spēlētāji un komandas ir visā pasaulē.
Basketbolu pamatā spēlē telpās — basketbola laukumā. Punkti tiek gūti, iemetot bumbu cauri grozam no augšas; komanda ar visvairāk gūtiem punktiem spēles beigās uzvar. Bumba drīkst tikt vadīta pa laukumu, sitot to pret zemi (''driblējot'') vai piespēlējot komandas biedriem. Ļaunprātīgs fizisks kontakts (''piezīme'') ir aizliegts, un ir arī nosacījumi, kā drīkst rīkoties ar bumbu. Basketbolā spēlētājiem ir 5 pozīcijas laukumā:
# Saspēles vadītājs
# Uzbrūkošais aizsargs
# Vieglais uzbrucējs
# Spēka uzbrucējs
# Centrs (basketbols)
Laika gaitā basketbols ir attīstījies, ietverot sevī pazīstamus mešanas, piespēlēšanas un driblēšanas paņēmienus, kā arī spēlētāju pozīcijas laukumā, uzbrukuma un aizsardzības stratēģijas. Kamēr sacensībās basketbols tiek stingri uzraudzīts, vairākas basketbola variācijas ir attīstījušās ikdienas spēlei. Basketbols ir arī iecienīts skatītāju sporta veids.

Vēsture


1891. gada decembris Makgilas universitātes fiziskās kultūras un YMCA (šodien - Springfīldas Universitāte) doktors Džeimss Neismits radīja iekštelpu sporta spēli, lai skolēni saglabātu labāku fizisko kondīciju Jaunanglijas štata aukstajās ziemās. Pēc vairāku ideju atraidīšanas, viņš uzrakstīja basketbola noteikumus un 305 centimetrs augstumā piestiprināja persiku grozu. Atšķirībā no mūsdienās zināmā basketbola, Neismits groza pamatu bija atstājis neskartu. Tātad pēc katra precīzā metiena bumba nevis nokrita zemē, bet gan palika grozā.
1906. gadā persiku grozs tika aizvietots ar metāls stīpu, kas turējās pie vairoga. Basketbols tika spēlēts ar futbols bumbu. Ikreiz, kad kāds raidīja bumba grozā, viņa komandai pieskaitīja punktu. Uzvarēja komanda ar visvairāk gūtajiem punktiem, tāpat kā mūsdienās. Grozi tika pienagloti pie vairogiem, kas atradās vienā līmenī ar balkonu līdzjutējiem. Taču drīz vien skatītāji sāka pārtvert grozā raidītās bumbas.
Neismits jebkuru jauno ieviesumu basketbolā smalki aprakstīja dienasgrāmatā, kuru 2006. gads. gadā publicēja viņa mazmeita. Viņš savos pierakstos jauno spēli nodēvēja par "Groza bumbu".
Pirmā oficiālā spēle tika aizvadīta "YMCA" sporta zālē , tajā piedalījās deviņi spēlētāji. Mačs beidzās ar rezultātu 1:0, vienīgais precīzais metiens grozā tika raidīts no 7,6 metrs attāluma. Laukums bija par pusi mazāks nekā mūsdienu NBA laukums. Laika posmā no 1897. līdz 1898. gadam vienības ar pieciem basketbolistiem kļuva par standartu.
sieviete basketbola pirmssākumi meklējami 1892. gadā. Smita koledžā fiziskās audzināšanas skolotāja Senda Berensona pielāgoja Neismita izstrādātos noteikumus sievietēm. Neilgi pēc darba iegūšanas koledžā, Berensona devās pie Neismita, lai labāk apgūtu jaunizveidoto spēli. Iedvesmojusies no spēles sniegtajām iespējām, skolotāja organizēja pirmo sieviešu basketbola maču. Tajā piedalījās Smita koledžas skolnieces. Viņas rediģētie noteikumi tika publicēti 1899. gadā.

Nacionālā basketbola asociācija


1946. gadā tika dibināta Amerikas Basketbola asociācija () (BAA). Tajā sacentās sava aroda labākie speciālisti. Pirmā spēle tika aizvadīta Ontario, Kanāda, starp Toronto "Huskies" un Ņujorkas "Knicks". Pēc trim sezonām līgu pārdēvēja par Nacionālo Basketbola asociāciju. 1967. gadā izveidojās Amerikāņu Basketbola asociācija (). Tā ik pa laikam apdraudēja NBA pastāvēšanu, taču 1976. gadā abas līgas apvienojās. Mūsdienās NBA ir pasaules labākā līga popularitātes, finanšu un sacensību līmeņa ziņā.
NBA pabijuši vairāki slaveni basketbolisti. Piemēram, Džordžs Mikans bija pirmais dominējošais centra spēlētājs līgā; driblēšanas virtuozs Bobs Kouzijs un aizsardzības ģēnijs Bils Rasels no Bostonas "Celtics". Vēl ir lērums leģendāru basketbolistu kā Lerijs Bērds, Vilts Čemberlens, Oskars Robertsons, Džūljuss Īrvings, Karīms Abduldžabars u.c.
Sieviešu Nacionālā Basketbola asociācija jeb WNBA savu darbu sāka 1997. gadā. Lai gan tā draudēja izjukt, vairākas spēlētājas ļāva saglabāt līgas popularitāti. Citas sieviešu basketbola līgas kā Amerikas Basketbola līga beigušas pastāvēt WNBA popularitātes dēļ.
2001. gadā NBA dibināja attīstības līgu NBDL. Šobrīd tajā piedalās 16 komandas.

Filipīnu Basketbola asociācija


Filipīnu Basketbola asociācija (FBA) ir otra vecākā profesionālā basketbola līga pasaulē. Pirmais mačs tika aizvadīts Araneta kolizejā, Kubao pilsētā.
FBA spēlējuši tādi basketbolisti kā Garijs Deivids, Džeimss Japs, Villijs Millers, Kellijs Viljamss un Sairuss Badžio. Taču no veterāniem jāpiemin Bendžijs Parass, Roberts Javorskijs, Ramons Fernandezs u.c.

Starptautiskais basketbols


Starptautiskā basketbola federācija (FIBA) tika dibināta 1932. gadā. Pirmās dalībvalstis bija Argentīna, Čehoslovākija, Grieķija, Itālija, Latvija, Portugāle, Rumānija un Šveice. Tolaik tā vēl pārraudzīja tikai amatierus. Federācijas saīsinājums radies no franču valodas ().
Vīriešu Basketbols Olimpiskajās spēlēs pirmoreiz tika iekļauts 1932. gada Vasaras Olimpiskās spēles, lai gan jau 1904. gada Vasaras Olimpiskās spēles tika aizvadīts demonstratīvs turnīrs. Pirmajā finālā, kas risinājās brīvā dabā, ASV izlase finālā pieveica Kanādu. Līdz šim Olimpiskajās spēlēs basketbolā dominējusi ASV valstsvienība, kas triumfējusi gandrīz visos turnīros. Pirmoreiz piekāpties nācās PSRS basketbola izlase 1972. gada Vasaras Olimpiskās spēles.
1950. gadā Argentīnā tika aizvadīts pirmais Pasaules čempionāts basketbolā. Pēc trim gadiem Čīle notika pirmais Pasaules čempionāts basketbolā sievietēm. Olimpiskajās spēlēs sieviešu basketbols tika iekļauts 1976. gada Vasaras Olimpiskās spēles. ASV sieviešu basketbola izlase pretestību spēja izrādīt vien PSRS, Brazīlijas un Austrālijas valstsvienības.
Katras konfederācijas pārraudzībā tiek aizvadīti kontinentālie čempionāti. Eiropas čempionāts basketbolā tiek rīkots kopš 1935. gada Eiropas čempionāts basketbolā, pirmajā čempionātā uzvaru svinēja Latvijas basketbola izlase. Kā arī Latvija rīkoja 1937. gada Eiropas čempionāts basketbolā, kur ieņēma 6. vietu. Kopš 1938. gada Eiropas čempionāts basketbolā sievietēm tiek rīkoti Eiropas čempionāts basketbolā sievietēm. Latvijas izlase 2007. gada Eiropas čempionāts basketbolā sievietēm izcīnīja 4. vietu. Latvijas jaunatnes basketbola izlases ir guvušas panākumus jaunatnes izlašu turnīros.

Noteikumi


Attēls:Basketball_foul.jpg
Spēles pamatprincips ir gūt pēc iespējas vairāk punktu nekā pretinieks. Precīzs soda metiens ir viena punkta vērts, metiens no laukuma ir divu punktu vērtē, bet precīzs raidījums aiz trīspunktu līnijas, kas pēc FIBA noteikumiem atrodas 6,75 metrs, bet pēc NBA - 7,24 metrus no groza, dos trīs punktus.

Spēles reglaments


Mačs risinās četras ceturtdaļas. Katra ceturtdaļa ilgs 10 minūtes starptautiskajā basketbolā un 12 minūtes NBA. ASV koledžu basketbola čempionātos spēlē divus puslaikus pa 20 minūtēm, savukārt vidusskolā katra ceturtdaļa ilgs 8 minūtes. Pēc katra puslaika komandām tiek dota 15 minūšu ilga pauze. Starp katru ceturtdaļu ir 2 minūšu ilga pauze. Sākoties otrajam puslaikam, komandas samainās ar groziem, kuros raida bumbas. Kamēr bumba nav "spēlē", laiks tiek apstādināts. Šo iemeslu dēļ parasti spēle ilgst aptuveni 2 stundas.
Vienlaicīgi uz laukuma drīkst atrasties pieci spēlētāji no katras komandas. Kopumā sastāvā drīkst ietilpt 12 basketbolisti. Maiņu skaits ir neierobežots, bet tās drīkst veikt tikai, kad atļauju devuši tiesneši. Katrai komandai ir arī treneris, kurš atbild par stratēģisko plānu. Profesionālās vienībās parasti ir arī trenera asistents, menedžeris un ārsts.
Gan vīriešu, gan sieviešu basketbolā katram jābūt apģērbtam speciālā formā, kas sastāv no šortiem un krekla. Katram spēlētājam jābūt skaidri redzamam numuram uz muguras. Vienā komandā numuri atkārtoties nedrīkst.
Katra trenera rīcībā ir noteikts skaits pārtraukumu, ko drīkst pieprasīt. Tie nav ilgāki par vienu minūti.
Notiekošo laukumā uzmana tiesneši, kuru skaits profesionālā basketbolā parasti nav mazāks par diviem vai lielāks

Ekipējums


Attēls:Basketball_Goal.jpg
Vienīgās ar ekipējumu saistītās lietas, bez kurām basketbolā neiztikt, ir laukums un bumba. Sacensībās obligāta prasība ir tablo.
Basketbola laukuma izmērs starptautiskās sacensībās ir 28 x 15 metru, bet NBA - 29 x 15. Lielākā daļa laukuma segumu ir no koka. Abos laukumos galos jābūt arī metāla stīpai ar tīkliņu un vairogam. Basketbola groza augstums ir 3,05 metri. Augstumu ieteicams uzstādīt precīzu, jo kaut mazākā nobīde var ietekmēt metienu precizitāti.

Pārkāpumi


Basketbola bumbai jāpaliek laukumā, pretējā gadījumā tā tiek atdota oponentam. Spēlētājs ar bumbu nerīkst skriet nedriblējot, driblēt ar abām rokām vienlaicīgi vai starp piesitieniem grīdai ņem to rokās. Spēlētāja roka driblējot nedrīkst atrasties zem bumbas. Ja kāds komandas pārstāvis ar bumbu šķērsojis centra līniju, tad tā paša uzbrukuma laikā vēlreiz šķeršot centra līniju nedrīkst. Bumbu arī nedrīkst spert.
Ierobežots ir laiks, kurā bumbai jāšķērso centra līnija - 8 sekundes. Kopējais uzbrukuma laiks - 24 sekundes. Iztiekot bez dribla, basketbolists bumbu rokās drīkst turēt ne ilgāk par 5 sekundēm. Atrasties "soda laukumā" uzbrukumā nedrīkst ilgāk par 3 sekundēm.
Basketbolā ir aizliegts kavēt metienu, kamēr bumba atrodas lejupejošā stāvoklī. Ja to izdara aizsargs, tad pretinieku komandai metiens tiek ieskaitīts. Ja uzbrucējs pieskaras bumbai, kura ir tieši virs groza, metiens netiek ieskaitīts, un bumba tiek atdota oponentiem.
Mēģinājumu aizkavēt pretinieku spēlētāju ar neatļautu paņēmienu, basketbolā sauc par personīgo piezīmi. Visbiežāk tās piešķir basketbolistiem, kuri aizsargājas, taču nereti pārkāpumus izpelnās arī uzbrūkošie spēlētāji. Ja pret basketbolistu tiek pārkāpti noteikumi laikā, kad viņš izpilda metienu, tiek piešķirti soda metieni. Tos izpilda no 4,5 metru attāluma.
Ja spēlētājs vai treneris izrāda vāju psiholoģija sagatavotību, runājot ar soģi, tiesnesis drīkst piešķirt tehnisko piezīmi. Atkārtojot incidentus, iespējams izpelnīties arī diskvalificējošo sodu. Ja spēlētājs izraisa pārāk asu fizisko kontaktu ar savu pretspēlētāju, tiesnesis drīkst piešķirt nesportisku piezīmi.
Basketbolists tiek noraidīts no laukuma arī tad, ja saņem pārāk daudz personīgo piezīmju. Startautiskās sacensībās šis skaits ir piecas, bet NBA sešas. Ja komanda vienas ceturtdaļas laikā pārkāpj noteikumus piecas (FIBA) vai sešas (NBA) reizes, tad oponentu vienībai ir iespēja mest soda metienus pēc katra soda.

Basketbola variācijas


Basketbola variācijas ir līdzīgi sporta veidi, kuros tiek izmantots basketbola ekipējums.
Viens no basketbola paveidiem ir ratiņbasketbols. To izveidoja 2. pasaules karš veterāni. Viņi basketbolu spēlē speciāli pielāgotos ratiņkrēsls. Latvijā ratiņbasketbolam ir federācija. .
Ir arī dažādas ar basketbolu saistītas spēlēs, piemēram, strītbols, ''izsišana'', ''acīte'' u.c.

Atsauces

Ārējās saites


http://www.fiba.com FIBA mājaslapa
http://www.basket.lv LBS mājaslapa
http://www.sporta-klubi.lv/lat/katalogs/sporta-veidi/komandu-sporta-veidi/basketbols.html Basketbola sporta klubi
http://www.basketinfo.blogspot.com. Latvijas Sieviešu basketbola Jumtalapa
Kategorija:Basketbols
af:Basketbal
an:Baloncesto
ar:كرة السلة
ast:Baloncestu
az:Basketbol
bat-smg:Krepšėnis
bcl:Basketbol
be:Баскетбол
be-x-old:Баскетбол
bg:Баскетбол
bjn:Baskét
bo:དྲ་ཕས་སྤོ་ལོ།
br:Basketball
bs:Košarka
ca:Basquetbol
ceb:Basketbol
chy:Hohtsemo
ckb:تۆپی باسکە
cs:Basketbal
cv:Баскетбол
cy:Pêl-fasged
da:Basketball
de:Basketball
diq:Basketbol
el:Καλαθοσφαίριση
en:Basketball
eo:Korbopilkado
es:Baloncesto
et:Korvpall
eu:Saskibaloi
ext:Baloncestu
fa:بسکتبال
fi:Koripallo
fiu-vro:Korvpall
fo:Kurvabóltur
fr:Basket-ball
fur:Bale tal zei
fy:Basketbal
ga:Cispheil
gd:Ball-basgaid
gl:Baloncesto
hak:Làm-khiù
he:כדורסל
hi:बास्केटबॉल
hif:Basketball
hr:Košarka
ht:Baskètbòl
hu:Kosárlabda
hy:Բասկետբոլ
ia:Basketball
id:Bola basket
ilo:Basketból
io:Basketbalo
is:Körfuknattleikur
it:Pallacanestro
ja:バスケットボール
jv:Basket
ka:კალათბურთი
kk:Баскетбол
kn:ಬ್ಯಾಸ್ಕೆಟ್‌ಬಾಲ್‌
ko:농구
ku:Basketbol
kv:Кудсяр
ky:Баскетбол
la:Canistriludium
lb:Basketball
lbe:Баскетбол
lij:Ballabanastra
ln:Motópi mwa dangú
lo:ບານບ້ວງ
lt:Krepšinis
mhr:Баскетбол
mk:Кошарка
ml:ബാസ്ക്കറ്റ്ബോൾ
mn:Сагсан бөмбөг
mr:बास्केटबॉल
ms:Bola keranjang
mt:Baskitbol
mwl:Basquetebol
my:ဘတ်စကက်ဘော
mzn:بسکتوال
nah:Chiquiuhtapayōlhuiliztli
ne:बास्केटबल
new:बास्केटबल
nl:Basketbal
nn:Korgball
no:Basketball
nso:Kgwele ya ntlatlana
oc:Basquetbòl
pag:Basketball
pl:Koszykówka
pnb:باسکٹ بال
ps:باسکټبال
pt:Basquetebol
qu:Isanka rump'u
rm:Ballabasket
ro:Baschet
ru:Баскетбол
rue:Баскетбал
rw:Umupira w’agatebo
sa:शिक्यकन्दुक
sah:Баскетбол
scn:Palla a canistru
sco:Basketbaw
sh:Košarka
simple:Basketball
sk:Basketbal
sl:Košarka
sm:Pasiketipolo
so:Kubadda Koleyga
sq:Basketbolli
sr:Кошарка
su:Bola Basket
sv:Basket
szl:Korbbal
ta:கூடைப்பந்தாட்டம்
te:బాస్కెట్ బాల్
tg:Баскетбол
th:บาสเกตบอล
tl:Basketbol
tr:Basketbol
tt:Баскетбол
ug:ۋاسكېتبول
uk:Баскетбол
ur:باسکٹ بال
uz:Basketbol
vec:Bałacanestro
vi:Bóng rổ
vls:Basket
war:Basketbol
yi:קוישבאל
yo:Bọ́ọ̀lù-alápẹ̀rẹ̀
zh:篮球
zh-min-nan:Nâ-kiû
zh-yue:籃球

Gustavs Celmiņš


Gustavs Celmiņš (
1899. gada 1. aprīlis Rīga, † 1968. gada 10. aprīlis Sanantonio) - politiķis, Ugunskrusts (Latviešu Tautas Apvienība), vēlāk Pērkonkrusts (Latviešu Tautas Apvienība) priekšnieks, Lāčplēša Kara Ordenis kavalieris.

Biogrāfija


Dzimis 1899. gada 1. aprīlī Rīga. Apmeklējis Rīgas biržas komercskola, kuru beidzis Maskava. 1917. gadā uzsācis studijas uz Maskavu evakuētajā Rīgas Politehniskais institūts. Pēc lielinieki apvērsuma atgriezās Latvijā. 1918. gada 19. novembrī pie Baltijas Tehniskā augstskola kā Selonijas krustdēls kopā ar Nikolajs Grundmanis izkāra Latvijas karogu. 1918. gada 10. decembrī brīvprātīgi iestājās Latvijas armija. Piedalījās Brīvības cīņas Kalpaka bataljons (sākotnēji Cēsu rota, vēlāk Atsevišķā studentu rota) sastāvā. Sākotnēji kareivis, vēlāk paaugstināts par jaunāko apakšvirsnieku, bet 1919. gada 22. maijā paaugstināts par leitnants. No armijas atvaļināts 1924.gada oktobrī. 1921. gadā saņēmis Lāčplēša Kara Ordenis. No 1925. līdz 1927. gadam strādāja Ārlietu ministrijā. Kā pēdējo ieņēma ārlietu ministra sekretāra vietu. Bija 5. Rīgas aizsargi (organizācija) pulka sakaru bataljona komandieris. 1929. gadā beidza Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes filozofijas nodaļu. Pēc tam bija Finansu ministrijas referents, bet no 1930. gada ieņēma Valsts saimniecības departamenta vicedirektora amatu.
1932. gada 24. janvārī Latviešu Tautas Apvienības Ugunskrusts (Latviešu Tautas Apvienība) dibināšanas sapulcē ievēlēts par Ugunskrusta priekšnieku. 1932. gadā sakarā ar savu politisko darbību no amata atbrīvots. Pēc Ugunskrusta slēgšanas 1933. gadā dibināja Latviešu Tautas Apvienību Pērkonkrusts (Latviešu Tautas Apvienība), ievēlēts par Pērkonkrusta priekšnieku. Publicējies minēto organizāciju izdevumos Ugunskrusts (laikraksts) un Pērkonkrusts (laikraksts). Pēc 1934. gada 15. maija apvērsums turpināja Pērkonkrusta vadību pagrīdē.
1934. gada 13. jūnijā apcietināts. 1935. gada 27. februārī kara tiesa G.Celmiņu notiesāja uz 3 gadiem cietumā. Galvenā apsūdzības daļa bija balstīta uz sodu likuma 71.pantu — "par sastāvēšanu nelegālā organizācijā, kuras mērķis musināt uz nepaklausību valsts varas likumīgiem rīkojumiem un, lietojot varas darbus, gāzt Latvijā pastāvošo nacionālo valdību un ministru kabinetu un sagrābt valsts varu savās rokās". Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma viņu 1937. gada 13. novembrī izraidīja no Latvijas.
Pēc izraidīšanas G.Celmiņš uzturējās Itālija un Šveice. Cīrihe sakarā ar nevēlamiem priekšlasījumiem apcietināts un ar valdības (''Bundesrat'') lēmumu izraidīts no Šveices. Pēc tam kādu laiku uzturējās Rumānija, no kurienes pārcēlās uz Somija. 1938. gadā G.Celmiņa vadībā darbību uzsāka Latviešu cīņas organizācijas Pērkonkrusts ārzemju sakaru birojs. No 1940. gada janvāra līdz maijam virsleitnants pakāpē atradās tā sauktā somu ārzemju leģiona sastāvā, piedalījās PSRS-Somijas Ziemas karš. Pēc Somijas sakāves vērsās Vācijas sūtniecībā Helsinki ar lūgumu izceļot uz Vāciju. 1940. gada augustā ar vācu kuģi “Strassburg” izbrauca uz Vāciju.
1941. gada jūnijā vācu karaspēka sastāvā viņš atgriezās Latvijā. Līdz 10. jūlijam vadīja Kuldīgas pašaizsardzību. Strādājis Iekšlietu Ģenerāldirekcija. No 1941. gada oktobra Latviešu karavīru aprūpes pārvaldes priekšnieks, no 1942. gada Latviešu brīvprātīgo organizācijas galvenās komitejas priekšnieks. 1943. gada rudenī atbrīvots no iepriekšējā amata un pildījis tulka pienākumus latviešu pašpārvaldē. Lai gan viņš strādāja vācu administrācijā, izmantodams savu dienesta stāvokli, saistībā ar kuru viņš bieži devās izbraukumos pa visu Latvijas teritoriju, Celmiņš vadīja Pērkonkrusta pagrīdes darbību un organizēja pagrīdes izdevumu Vēstījums (laikraksts) 1943. un Latvju raksti Brīvā Latvija 1943.-1944. izdošanu. Vairuma rakstu autors bija pats G.Celmiņš.
Apcietināts 1944. gada 14. martā. Vēlāk viņu nosūtīja uz Flosenbirgas koncentrācijas nometni. Pēc tam pārsūtīts uz Dahavas koncentrācijas nometni, bet vēlāk bijis Insbrukas, Nīderdorfas un Alt-Bbraksenzē priviliģēto politieslodzīto nometnēs. 1945. gada 5. maijā G.Celmiņu atbrīvoja amerikāņu V armijas karavīri.
Pēc atbrīvošanas Celmiņš dzīvoja Itālijā. Dzīvodams Roma, viņš rotatora tehnikā izdeva laikrakstu Brīvā Latvija (laikraksts). 1949. gadā izceļoja uz Amerikas Savienotās Valstis. No 1950. līdz 1952. gadam instruktors Ņujorkas štata Sirakūzu universitātes Bruņoto spēku skolā; no 1954.-1956. — rūpnieks Meksika; 1956.-1958. - Triniti koledžas bibliotekārs Teksasa. No 1959.gada Sanantonio Sv.Marijas universitātes Krievu studiju centra profesors; kopš 1951.gada arī Svešvalodu departamenta vadītājs ASV Kara Gaisa spēku bāzēs, lektors televīzijā — referēja par PSRS un komunismu. 1947. gadā izdeva atmiņu grāmatu Eiropas krustceļos, kurā aptverts laika posms no 1943.gada rudens līdz 1946.gada pavasarim. Miris 1968. gada 10. aprīlī Sanantonio, Teksasā.

Piezīmes un atsauces

Informācijas avoti


Celmiņš, Gustavs, http://www.historia.lv/alfabets/C/CE/celmins_gustavs/celmins_gustavs.htm Historia.lv
Latvijas valsts un tās vīri: Studentu rota, "Latvijas Vēstnesis", 17.09.98

Bibliogrāfija


Celmiņš, Gustavs. Eiropas krustceļos. Heidenheima: Dzintarzeme, 1947. 200 lpp.

Ārējās saites


http://www.gustavscelmins.tk Gustavam Celmiņam veltīta tīmekļa vietne
http://www.lkok.com/detail1.asp?ID=292 L.k.o.k. biogrāfija
Kategorija:1899. gadā dzimušie
Kategorija:1968. gadā mirušie
Kategorija:Latvijas Bruņoto spēku virsnieki
Kategorija:Latvijas politiķi
Kategorija:Latvijas vēsture
Kategorija:Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri
Kategorija:Trimdas latvieši
Kategorija:Pretošanās kustības okupācijas varām Latvijā
Kategorija:Nacistiskās Vācijas represiju upuri
de:Gustavs Celmiņš
en:Gustavs Celmiņš
pl:Gustavs Ādolfs Celmiņš
ru:Целминьш, Густавс

Ugunskrusts

Ugunskrusts var būt:
Ugunskrusts (Latviešu Tautas Apvienība) - politika biedrība Latvija;
Ugunskrusts (zīme) - latvieši tautas rakstu zīme.
en:Ugunskrusts
ru:Угунскрустс

Lāčplēša Kara ordenis

Attēls:Latvia9.jpg
Attēls:Lacplesis_Military_Order_Ribbon.png
Lāčplēša Kara ordenis bija Latvijas augstākais militārais apbalvojums laikā no 1920. gada līdz 1940. gadam.
Lāčplēša Kara ordeni (LKO) nodibināja 1919. gada 11. novembris. Ordeņa statūtus izstrādāja vēlākais ordeņa kavalieris Alberts Stalbe. LKO statūtus Saeima apstiprināja 1920. gada 18. septembris. Ordeņa skices izstrādāja Jānis Aleksandrs Liberts. Ordeņa devīze - “Par Latviju”.
LKO piešķīra par kaujas nopelniem Latvijas armijas un bijušo latviešu strēlnieki pulku karavīriem, kā arī ārzemniekiem, kuri bija devuši lielu ieguldījumu Latvijas brīvības cīņas vai citādi sekmējuši Latvijas valsts nodibināšanu.
Pirmie ordeņi 1920. gada 13. augusts tika piešķirti septiņiem Latvijas armijas augstākajiem komandieriem — Pēteris Radziņš, M.Peniķim, Krišjānis Berķis, Oskars Dankers, J.Jansonam, J.Puriņam un Jānis Apinis. Pirmajiem 288 LKO kavalieriem apbalvojumus pasniedza Latvijas Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste 1920. gada 11. novembris parādē. Pēc tam apbalvošana notika ik gadu līdz pat 1928.gada 11. novembris.
LKO bija trīs šķiras (pakāpes). Apbalvošanu sāka ar ordeņa zemāko, III šķiru. Ordeņa II šķiru varēja piešķirt tikai III šķiras LKO kavalieriem, bet I šķiru — II šķiras kavalieriem (šis noteikums neattiecās uz ārzemniekiem). Jautājumu par apbalvošanu izšķīra LKO dome, kuras sastāvā kā priekšsēdētājs bija valsts prezidents, septiņi Saeimas deputāti un septiņi LKO augstākās šķiras kavalieri. Pirms tam armijas pulkos izveidotās komisijas izskatīja konkrētos apbalvošanas pieteikumus, sastādīja detalizētu varoņdarba aprakstu, apkopoja liecinieku ziņojumus. Sastādīto pieteikuma anketu komisija iesniedza apstiprināšanai Latvijas Republikas aizsardzības ministrs, kurš to akceptēšanas gadījumā nodeva LKO domei. Ordeni piešķīra, ja par apbalvošanu tika nodotas vismaz 10 domes locekļu balsis.
LKO bija veidots kā stilizēts ugunskrusts ar baltu emaljas pārklājumu un sarkanu un zeltītu aplokojumu. Krusts novietots uz sakrustotiem zobeniem. Averss krusta vidū bija attēlots Lāčplēsis. Reversa medaljons lasāms uzraksts “11.novembris 1919.”. Krusta galos iegravēti iniciāļi H. B. (sudrabkalis Hermaņa Banka meistarzīme).
I šķiras ordenis bija krusts (61x57,5 mm) 101 mm platā muarē lentē ar trim sarkanām un četrām sudrabotām vienāda platuma svītrām, kā arī 16 staru ordeņzvaigzne (68,5 mm diametrā), kuras centrā atrādās ordeņa krusts (25 mm diametrā). Lente bija nēsājama pār kreiso plecu, bet zvaigzne piesprausta krūšu kreisajā pusē.
II šķiras ordenis bija krusts (48x46 mm) šaurā lentē, kas nēsājama ap kaklu.
III šķiras ordenis bija krusts (41x39 mm) šaurā lentē, kas nēsājams krūšu kreisajā pusē.
Sākot ar 1922. gada novembri apbalvotajiem izsniedza mākslinieka R.Zariņa veidotu diplomu ar īsu varoņdarba aprakstu un LKO apliecību.
LKO kavalieri (L.k.o.k.) baudīja virkni privilēģiju — tiesības nēsāt militāro uniformu arī pēc atvaļināšanas, atlaides dzelzceļa biļešu iegādē, tiesības saņemt bērniem atbrīvojumu no mācību maksas valsts skolās, bezmaksas medicīnisko aprūpi utml. L.k.o.k. - abreviatūra, ko lieto pie personu īpašvārdiem, norādot, ka attiecīgā persona ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.
Kopā tika izsniegti 2146 LKO, no tiem 11 I šķiras, 61 II šķiras un 2074 III šķiras ordeņi. 322 ordeņi tika izsniegti ārzemniekiem. Kā pēdējais ordeni saņēma Polijas Pirmais maršals Juzefs Pilsudskis un Itālijas premjerministrs Benito Musolīni. 1995. gadā apgāds Jāņa sēta izdeva Latvijas Valsts vēstures arhīvs sagatavotu LKO kavalieru biogrāfisko vārdnīcu — "Lāčplēša Kara Ordeņa kavalieri".

Informācijas avoti


Lāčplēša Kara Ordenis, http://www.historia.lv/alfabets/L/la/lacplesa_kara_ordenis/lacplesa_kara_ordenis.htm Historia.lv
Lāčplēša Kara Ordeņa kavalieri, http://www.lkok.com/ lkok.com

Ārējās saites


http://www.lkok.com/ Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Latvijas armijā
http://www.president.lv/pk/content/?cat_id=1251 Lāčplēša Kara Ordenis - raksts no Latvijas Valsts prezidenta kancelejas
http://www.360cities.net/image/memorial-order-lacplesis-latvian-war-cemetery Piemiņas vieta Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem Rīgas Brāļu kapos 360<sup>o</sup> panorāma
Kategorija:Militārā vēsture
Kategorija:Lāčplēša Kara ordenis
Kategorija:Militārie ordeņi
da:Lāčplēsisordenen
de:Bärentöterorden
en:Order of Lāčplēsis
et:Karutapja orden
fi:Karhuntappajan ritarikunta
fr:Ordre de Lāčplēšis
it:Ordine di Lāčplēsis
nl:Militaire Orde van Lačplēsis
no:Bjørnedreperordenen
pl:Order Zabójcy Niedźwiedzia
ru:Военный орден Лачплесиса
sv:Björndödarorden

Afganistāna


Afganistāna (dari: , ''Afğānistān''; , ''Afġānistān'') ir valsts Centrālāzijas dienvidos. Rietumos tā robežojas ar Irāna, dienvidos un austrumos ar Pakistāna, ziemeļos ar Turkmenistāna, Uzbekistāna un Tadžikistāna, bet austrumos ar Ķīna. Tās galvaspilsēta ir Kabula.
Afganistānā mīt ap 29,1 miljons cilvēku, tomēr tas ir tikai aptuveni lēsts, jo oficiāla tautas skaitīšana pēdējo reizi notika 1979. gadā. Aptuveni 40% no iedzīvotājiem ir puštuni (afgāņi). Citas lielākās etniskās grupas ir tadžiki, hazareji un uzbeki. Oficiālā valsts reliģija ir islāms.

Vēsture


Ģeogrāfiski Afganistāna atrodas vietā, kur vēstures gaitā saskārās daudzas Eirāzijas civilizācijas, krustojās tirdzniecības un kara ceļi. Līdz ar to reģions ir piedzīvojis neskaitāmu tautu staigāšanu, tajā bijušas indoārieši, mēdieši, Senā Persija, Senā Grieķija, Maurju impērija, Kušanas impērija, arābi, Tjurki, Mongoļu impērija, Lielbritānija un Padomju Savienība armijas.
Pirmie pašu afgāņu valstiskie veidojumi, kam bija kāda nebūt politiska loma, izveidojās un pastāvēja XVI-XVII gs.: Hatasku haniste, Pešavaras haniste, Heratas haniste, Gilzaju haniste, Kandahāras haniste, Kabulas haniste, Abdaliju haniste, kas visas bija Senā Persija Vasaļvalsts. XVIII gs. sākumā gilzaji gan sarāva vasaļattiecības un sāka ekspansiju, ieņemot Isfahāna, kur 1722. gadā Mirs Mahmuds pasludināja sevi par Šahanšahs, taču ar to pašu dumpis tika apspiests un afgāņu ciltis atkal nonāca atkarībā no Persijas.

Duranī lielvalsts


Afganistānas valstiskuma vēsture sākas 1747. gadā, kad Persijas karaspēka afgāņu vienību komandieris, abdaliju cilts hans Ahmadšahs Abdalī sasauca sasauca pirmo Puštuni vistautas sapulci — Lojadžirga (''loya jirga'' - lielā padome), - Kandahāra, kurā tika ievēlēts par visu puštunu Hans, pieņēma titulu "Šahs (monarhs)" un vārdu Duranī - "Persijas pērle" - sākot dēvēties par šahu Duranī (valda 1747.-1772.). Ahmadšahs, būdams talantīgs karavadonis un politiķis, gan ar spēku, gan diplomātiskā ceļā pakļāva un apvienoja visas afgāņu ciltis, izveidojot t.s. Duranī lielvalsti. Sava lielākā uzplaukuma laikā Duranī lielvalsts bez tradicionālajām puštunu apdzīvotajām teritorijām aptvēra arī visu mūsdienu Afganistānas teritoriju, daļu Mešhedas Persijā, kā arī visu mūsdienu Pakistānu un Kašmīra. Ahmadšaha pēcnācēju laikā valsts ieslīga nebeidzamos konfliktos ar Persiju un sikhiem, kas stipri samazināja tās teritoriju, bet pati valsts sadrumstalojās. Pēc šaha Timurs Duranī nāves 1793. valstī sākās haoss, jo nebija leģitīma troņmantnieka un uz troni pretendēja visi nelaiķa dēli, kas katrs pārvaldīja savu provinci un karoja savā starpā.
Skat. pamatrakstu Duranī lielvalsts

Afganistānas emirāts


Attēls:Afghan foot soldiers in 1841.jpg
1826. gadā Kabulu ieņēma Dosts Muhammeds, Barakzaju klans klana vadonis, pieņemot Emīrs titulu un proklamējot Afganistānas emirātu. Taču tas bija laiks, kad šī zeme bija nonākusi Krievijas impērijas un Lielbritānijas savstarpējās sāncensības par dominanti Āzija krustpunktā (skat Lielā spēle). 1839. gadā zemē iebruka Britu impērijas ekspedīcijas korpuss un sākās t.s. Pirmais angļu-afgāņu karš, kas ilga līdz 1842. gadam. Puštunu teritorija tika sadalīta ar Durandas līnija daļā, ko Britu impērija pilnībā pakļāva (mūsdienu Pakistānā), un nepakļautajā daļā (kas kļuva par iemeslu saspīlētajām attiecībām starp Britu Indija, kā arī vēlāk ar Pakistānas valsti - šī problēma šodien ir zināma kā „Puštunistānas jautājums”). 1878. gadā briti atkal iebruka Afganistānā, sākot Otrais angļu-afgāņu karš un uzspiežot Afganistānai Gandamakas miera līgums. Afganistānas emirāts kļuva par Britu impērijas vasaļvalsti ar lemšanas tiesībām tikai iekšpolitikā. Taču 1919. gadā, nākot pie varas emīram Amanulaham, Afganistāna pasludināja neatkarību, ko Londona negribēja pieļaut un sākās t.s. Trešais angļu-afgāņu karš, kas beidzās ar Rāvalpindi miera līgums), ar kuru Lielbritānija atzina Afganistānas neatkarību.
Skat. pamatrakstu Afganistānas emirāts

Afganistānas karaliste


1929. gadā emīrs Mohammads Nadīrhans pasludināja par valsts nosaukuma maiņu, pieņemot titulu "šahs" un tā Eiropa]s ekvivalentu "[karalis" - valsts tika pārdēvēta par "Afganistānas karalisti".
Radikālā organizācija "Afgāņu jaunatne" 1933. gadā atentātā nogalināja karali Nadīrhanu. Viņa dēls Zahīršahs tobrīd bija 19 gadus vecs - pārāk jauns, lai valdītu musulmaņu izpratnē, tāpēc 20 gadus viņa vietā to darīja trīs tā tēvoči. Nākamos 20 gadus valdīja pats Zahīršahs, un tieši viņa laikā - XX gs. 60. gados Afganistānā izveidojās to politisko kustību aizmetņi, kas vēlāk vistiešākajā veidā ietekmēja valsts vēsturi.
Skat. pamatrakstu Afganistānas karaliste

Afganistānas Republika


Izmantodams valdnieka prombūtni, Afganistānas monarha Zahīršaha brāļadēls hans un ģenerālis Sardars Mohammads Dauds 1973. gada 18. jūlijā sagrāba varu un pasludināja Afganistānu par republiku. Zahīršahs vairs neatgriezās valstī un turpmāk lielākoties uzturējās Francija.
Monarhijas gāšanu islāmiskie spēki uztver par signālu cīņas sākumam. Viņu mērķis ir nodibināt Afganistānā teokrātisku islāma valsti, atjaunojot ticības un morāles tīrību. Daudzi emigrēja uz Pakistānu, kur uzsāk bruņotu grupu veidošanu. Pagrīdes organizācijas "Musulmaņu jaunatne" rindās bija Kabulas universitātes Inženieru fakultātes students Gulbedins Hekmatjars (nākamais Afganistānas Islāma partijas vadītājs), teoloģijas profesori Rabani (nākamais Afganistānas Islāma biedrības dibinātājs un valsts prezidents) un Saijafs (nākamais Afganistānas atbrīvošanas islāmiskās savienības dibinātājs).
Skat. pamatrakstu Afganistānas Republika

Afganistānas Demokrātiskā Republika


1978. gada 27. aprīlī (1357. gada saura mēneša 7. dienā) notika Aprīļa revolūcija Afganistānā, kura laikā Daudu un viņa brāli nogalina pulkveža Abduls Kadirs vadītā armijas virsnieku grupa (interesanti, ka „Aprīļa revolūcijas„ plānošana notika pilsētas zooloģiskajā dārzā). Lai arī operācijā iesaistīti augstu stāvoši armijas virsnieki, reālā varas pārņemšana notika ar septiņu tanku palīdzību, kas iebrauca Kabulas centrā, ieņēma pastu, telegrāfu un banku. Pučisti „par pretošanos” nošāva valdību un pasludināja Afganistānu par demokrātisku republiku. Revolucionārā padome iecēla Nūrs Mohammads Tarakī par valsts pagaidu vadītāju un revolucionārās padomes priekšsēdētāju. Dienu vēlāk - 3. maijā, par priekšsēdētāja vietnieku ievēlēts Babraks Karmals, bet par Tarakī kā premjerministra vietnieku un ārlietu ministru tika iecelts Hafizulla Amins. Aizsardzības ministra pienākumus piekrita pildīt pats Abduls Kadirs. Gandrīz valdības locekļi vēl pirms pāris dienām atradās cietumos, kur bija iekļuvuši kā Afganistānas Tautas Demokrātiskā partija biedri. 9. maijā notikušo nosauca par Saura (aprīļa) revolūciju, kas tika pasludināta kā rūpīgi plānota un gatavota jau kopš partijas dibināšanas 1965. gadā. 1978. gada vasarā uzsāktā agrārā reforma izpaudās plānveida izbraukumos uz laukiem, kur sapulcināto vietējo iedzīvotāju acu priekšā tika nošauti lielāko zemes gabalu īpašnieki, turpat aprokot tos un steigā sadalot zemi visiem klātesošajiem. Cilšu elitē, kas pārvaldīja zemes platības, tas izsauca sašutumu, kas pārauga par bruņotu pretošanos. Nestabila bija arī pati valsts vadība. Jau augustā pulkvedis Kadirs tika pasludināts par "kontrrevolucionāru elementu" un arestēts. Deviņu mēnešu laikā tiek arestēti divi tūkstoši TDP biedru, 500 no viņiem - nošauti. No politiskās skatuves uz laiku pazuda Babraks Karmals - Tarakī vietnieks partijā. 1979. gada septembrī, atgriezies no triumfa pilnas ciemošanās Havanna un Maskava, Tarakī uzzināja, ka viņa vadītās partijas ārkārtas plēnums izskatījis un akceptējis Tarakī lūgumu veselības stāvokļa dēļ atbrīvot viņu no visiem partijas un valsts amatiem. Par premjeru tika iecelts Hafizulla Amins. Divdesmit dienas vēlāk Tarakī mirst "no ilgstošas un nopietnas slimības", bet viņa sērojošie ģimenes locekļi nez kāpēc tika ieslodzīti cietumā. 1979. gada septembrī, kad Amins, kļūdams par valsts galvu, pasludina vispārēju amnestiju, represiju galu, patiesas tautas demokrātijas uzvaru, darbaļaužu tiesību un brīvību neaizskaramību, kā arī likumību un taisnīgumu. Starp citu, amnestija neattiecās uz tiem „revolucionārajiem darboņiem„, kas savulaik veidoja pirmo revolucionāro valdību pēc Aprīļa revolūcijas.
Lai gāztu sev nevēlamo režīmu un pie varas nāktu draudzīgāki spēki, Amerikas Savienotās Valstis uzsāka slepenu (caur Pakistānas drošības dienestiem) atbalstu cilšu separātiski noskaņotajiem vadoņiem: apmācot un apbruņojot tos cīņai pret marksistisko Afganistānas valdību. Savukārt lai nepieļautu ASV nostiprināšanos reģionā, 1979. gada 24. decembrī Padomju Savienība ieveda savu karaspēku Afganistānā (pamatots tas tika ar Afganistānas un Padomju Savienība 1978. gadā parakstīto "Draudzības, sadarbības un labu kaimiņattiecību" līgumu, kurā šāda palīdzība bija paredzēta). Sākās t.s. Afganistānas karš (1979—1989). Kā rezultāts padomju okupācijai bija masveida afgāņu izceļošana uz bēgļu nometnēm kaimiņos esošajās Pakistānā un Irānā. Pakistānā vien patvērumu meklēja vairāk nekā 3 miljoni afgāņu. Pēc desmit gadiem, saskaroties ar arvien pieaugošo starptautisko spiedienu un ar aptuveni 15 000 padomju karavīru bojāeju karā ar modžahediem, PSRS izveda savu karaspēku no Afganistānas.
PSRS aiziešana no Afganistānas tika uzskatīta par ASV ideoloģisku uzvaru. ASV atbalstīja modžahedus kā pretspēku PSRS ietekmei reģionā, kurš atrodas netālu no naftas bagātā Persijas līcis. Pēc PSRS aiziešanas, ASV un tās sabiedrotie zaudēja interesi par Afganistānu un maz darīja lai palīdzētu atjaunot kara izpostīto zemi. Aizejot padomju karaspēkam režīms zaudēja spēju pretoties labi apbruņotajiem cilšu karotājiem - kaut arī PSRS turpināja atbalstīt Nadžibullas vadīto Afganistānas valdību, tā krita 1992. gadā.
Skat. pamatrakstus: Afganistānas Demokrātiskā Republika, Afganistānas karš (1979—1989)

Ziemeļu alianse


Jau 1991. gada beigās tika izveidota "Afganistānas glābšanas apvienotā islamiskā fronte" (''Jabha-yi Muttahid-i Islami-yi Milli bara-yi Nijat-i Afghanistan''), plašāk zināma kā "Ziemeļu alianse", kurā apvienojās praktiski visi nepuštunu modžahedi. 1992. gada martā, sagraujot valdības spēku paliekas, Ziemeļu alianses spēki ieņēma Kabulu, pirms tajā bija ielauzušās puštunu vienības. Izveidotā valdība, kurā bija pārstāvētas visas lielākās partijas un grupējumi, visai drīz ieslīga iekšējos ķīviņos un tās darbība praktiski bija paralizēta. Sākās cīņa par varu starp dažādām modžahedu frakcijām - centrālajai valdībai nebija reālas varas ārpus galvaspilsētas un dažiem lielākajiem centriem, - teritoriju savā starpā sadalīja dažādu mudžahedu grupējumu vadoņi.
Skat. pamatrakstu Ziemeļu alianse

Afganistānas Islāma Emirāts


Kā atbilde uz haosu un korupciju, radās islama fundamentālistu militārā kustība ''Taleban'', kas uzsāka karu pret separātajiem cilšu vadoņiemi cilšu un klanu asinsradniecības saitēm, talibi visai īsā laikā uzvarēja "veco modžahedu" koalīciju pilsoņu karāus Taleban kontrolētās teritorijas. 1996. gadā. ''Taleban'' izveidoja valdību (no citām valstīm tās leģitimitāti atzina Apvienotie Arābu Emirāti, Pakistāna un Saūda Arābija.) un centralizētu pārvaldes aparātu, kas ieviesa via akta ASV
] sākās ASV un to sabiedroto ASV karš Afganistānā, kas beidzās ar ''Taleban'' valdības gāšanu. Dzīvi palikušie valdības locekļi evakuējās uz Pakistānu un uzskata sevi par likumīgo Afganistānas valdību emigrācijā.
Skat. pamatrakstus: Afganistānas Islāma Emirāts

Afganistānas Islāma Republikas izveidošana


2001. gada 11. septembrī, ASV un tās sabiedrotie kopā ar Ziemeļu alianses spēkiem īstenoja ASV karš Afganistānā - dažās nedēļās ASV vadītā koalīcija strauji sagrāva emirāta armiju un okupēja teritoriju. Taleban valdība tika gāzta, tās dzīvi palikušie locekļi glābās bēgot un Pakistānas kalniem. Savukārt sakautie ''Taleban'' spēki atkāpās uz apvidiem kuros tiem bija lielāks civiliedzīvotāju atbalsts - galvenokārt dienvidu un dienvidaustrumu provincēs, - un uzsāka tur partizānu karu, kas turpinās ari mūsu dienās.
2001. gada beigās Bonna tikās Rietumu valstu diplomāti ar afgāņu cilšu vadoņiem un diasporas politiskajiem līderiem, vienojoties par jaunas valdības izveidošanu (par pagaidu vadītāju koalīcijas spēku valstis 2001. gada decembrī iecēla Hāmids Karzajs) - vistautas Lojadžirga 2002. gadā, Karzajs tika oficiāli ievēlēts par Afganistānas prezidentu.
Lai nepieļautu jaunās valdības gāšanu, nodrošinātu valstī kārtību, un palīdzētu tai atjaunoties, ASV un NATO miera uzturētāji (t.sk. arī Latvijas kareivji) turpina atrasties Afganistānā, apkarojot valdības pretiniekus.

Valsts pārvalde


Prezidentāla republika, ko pārvalda prezidents, valdība, Nacionālā asambleja un pašvaldību padomes.
Konstitūcija pieņemta 2004. gada janvārī.

Parlaments


Divpalātu parlaments - Nacionālā asambleja - uzsāka darbu 2005. gada 19. decembrī pēc 2005. gada 18. septembrī notikušajām vēlēšanām. Vēlēšanu kandidātes sievietes bija apmēram 10% no kopējā kandidātu skaita un pateicoties kārtībai rezervēt vietas sievietēm deputātēm, sievietes ieguva 27,3% vietu apakšpalātā un gandrīz 30% vietu pašvaldību padomē. Vēlēšanu laikā nogalināja astoņus kandidātus un vairākus darbiniekus, kas iesaistīti vēlēšanu darbā. ES Vēlēšanu Novērošanas Misija ziņoja par pārkāpumiem un krāpšanu vairākās provincēs.

Ārpolitika


Afganistāna nesen ir pievienojusies Dienvidāzijas reģionālās sadarbības asociācijai (SAARC). Attiecības ar Eiropas Savienība balstās uz partnerattiecību nolīgumu "Ieguldot jaunā ES - Afganistānas parnerībā", ko parakstīja 2005. gada 16. novembrī Strasbūrā.

Ģeogrāfija


Attēls:Afghanistan physical en.png
Kaut arī Afganistāna pamatā tiek uzskatīta par Centrālāzijas valsti, dažreiz to pieskaita Dienvidāzijas vai Tuvie austrumi reģioniem, jo tai ir ciešas kultūras, etnolingvistika un ģeogrāfiskas saites ar vairumu no tās kaimiņiem.
Afganistāna no visām pusēm robežojas ar citām valstīm; tai nav izejas uz atklātu jūru. Arābijas jūra ir tuvākā jūra; tā atrodas aptuveni 500 km uz dienvidiem no Afganistānas. Afganistāna joprojām ir viena no vissliktāk kartogrāfija valstīm pasaulē, jo gan tās izolācijas, gan nestabilās politiskā iekārta dēļ nav izdevies to pilnvērtīgi izpētīt. Dienvidos un austrumos Afganistāna robežojas ar Pakistāna (ieskaitot Kašmīras reģionu, kuru pārvalda Pakistāna, bet teritoriālas pretenzijas ir arī Indijai). Rietumos robežojas ar Irāna, bet ziemeļos ar Centrālāzijas valstīm Turkmenistāna, Uzbekistāna un Tadžikistāna. Salīdzinoši, ļoti īsa robeža Afganistānai ir arī ar Ķīnas autonomu rajonu Siņdzjana. Afganistānas platība ir 647&nbsp;500 km² (aptuveni 10 reizes lielāka par Latvija).

Administratīvais iedalījums


Valsts teritorija administratīvi sadalīta 34 provincēs: Kandahāra, Helmanda, Kunāra, Zabula, Nuristāna, Gazna
Lielākās pilsētas: Kabula - 2 000 000, Dželālābada - 59 000, Kandahāra - 226 000, Kondūza - 57 000, Herāta - 177 000, Baglāna - 41 000, Mazāri Šarīfa - 103 000, Gardeza - 50 000 iedzīvotāju.
Afganistāna sastāv no 34 provincēm.
Attēls:Afghanistan provinces numbered gray.PNG

Iedzīvotāji


Attēls:Ethnolinguistic Groups in Afghanistan.png
Afganistānā dzīvo vairāk nekā 20 tautu - puštuni (38% no valsts iedzīvotāju skaita), tadžiki (25%), hazareji (19%), uzbeki (6%), citas tautas (12%) - turkmēņi, Afganistānas kirgīzi, kazahi, beludži, čaraimeki, nuristāņi u.c. Vidējais apdzīvotības blīvums ir 31 cilv./km<sup>2</sup>, toties auglīgās ielejās un oāzēs tas pārsniedz 100 cilv./km<sup>2</sup>. Kalnu rajoni un tuksneši maz apdzīvoti.
Kara darbības rezultātā daudzi iedzīvotāji devušies bēgļi gaitās. Pakistānā uzturas ap 3 miljoni afgāņu bēgļu, bet Irānā ap 1,3 miljoni.
Valstī ir 48,5% sieviešu un 51,5% vīriešu (100 sievietes uz 106 vīriešiem). Iedzīvotāju dabiskais pieaugums 3,48% gadā (2001). Vienai sievietei dzīves laikā dzimst vidēji 6 bērni. 60% Afganistānas iedzīvotāju ir analfabēti, īpaši izplatīts analfabētisms sieviešu vidū - tikai 15% sieviešu prot lasīt un rakstīt.
:Iedzīvotāju vecuma struktūra (2001):
::0 - 14 gadi 42,2%
::15 - 64 gadi 55,01%
::65 un vairāk gadi 2,79%
:Dzimstība 41,42 (uz 1000 iedz.)
:Mirstība 17,72 (uz 1000 iedz.)
:Dabiskais pieaugums 23,7
:Zīdaiņu mirstība (uz 1000 jaundzimušajiem) 147,02
Mūža vidējais ilgums vīriešiem ir 47 gadi, sievietēm 45,5 gadi (2001). Pilsētās dzīvo 21% Afganistānas iedzīvotāju. Darbaspēka resursus veido 10 miljoni iedzīvotāju (37% no iedz. skaita). 70% darbaspējīgo nodarbināti lauksaimniecībā, 15% rūpniecībā, 15% pakalpojumu sfērā. Gandrīz 3 miljoni iedzīvotāju ir nomadi un pusnomadi.

Reliģija


Valdošā reliģija ir islāms (sunnīti - 84%, šiīti - 15%), citas ticības 1% (Jūdaisms, Hinduisms).

Ekonomika


Afganistānas izolācija un vairāk nekā 20 gadus ilgušais pilsoņu karš pilnībā izpostījis valsts ekonomiku un infrastruktūru. Elektroenerģija pieejama tikai 6% iedzīvotāju. Tikai 10% iedzīvotāju pieejams tīrs dzeramais ūdens. Valsts ekonomikas atjaunošanai pasaules attīstītākās valstis nākamo 5 gadu laikā sniegs ekonomisko palīdzību 5 miljardu dolāru apmērā. Nauda nepieciešama izpostītās saimniecības atjaunošanai, kājnieku mīnu savākšanai, infrastruktūras attīstībai, izglītībai un veselības aprūpei, tīra dzeramā ūdens nodrošināšanai, kā arī enerģētikai un komunikācijām.
Valsts ekonomikas pamats ir apūdeņojamā zemkopība un ganību lopkopība. Aramzeme aizņem 12% teritorijas, ganības 46%, meži un krūmāji 3%. Valstī apūdeņo 30000 km<sup>2</sup> (5% teritorijas). lauksaimniecība būtiski ietekmē krasi kontinentālais klimats: aukstas ziemas, karstas un sausas vasaras. Sevišķi liels sausums bija 2001. gads. gadā, kura dēļ bada nāve draud 7 miljoniem iedzīvotāju.

Imports un eksports


Eksportē dabasgāzi, augļus, paklājus, vilnu, riekstus, karakulādas, importē pārtiku, plaša patēriņa preces degvielu.

Lauksaimniecība


Valstī pārsvarā naturālā lauksaimniecība un nomadu lopkopība (aitas, kazas, kamielis, ēzelis, zirgs).
Zemkopības galvenās kultūras: kvieši, rīsi, kukurūza, mieži, kokvilna, lini, sezams, cukurbietes, cukurniedres. Audzē citrusus (aprikozes, persiki), cidonijas, vīnogas, dižlazdas, olīvas, dārzeņus.
Plaši izplatīta ir opija magoņu audzēšana. 1999. gadā saražoja 1 670 000 tonnu opija pulvera, no kura iegūst heroīnu. Afganistānā tiek iegūti 95% no pasaulē patērētā heroīns. Kopš 2001. gada heroīna iegūšana ir dubultojusies.

Dabas resursi


Valsts ir bagāta ar dabas resursiem: nafta, dabasgāze, ogles, varš, cinks, svins, dzelzsrūda, hromīti, vizla, barīti, sērs, vārāmā sāls, dārgakmeņi un pusdārgakmeņi.
Ar pus amatnieciskām metodēm iegūst akmeņogles, akmeņsāli, lazurītu, beriliju, dzelzsrūdu, būvmateriālu izejvielas.

Ražošana


Dominē mājamatniecība. Izgatavo paklājus, pledus, mēbeles, kokvilnas un vilnas audumus, augu eļļu, ziepes.

Transports


Kalnainais reljefs kavē transporta tīkla attīstību. Dzelzceļu kopgarums ir 24,6 km, autoceļu - 21 000 km, no tiem ar cieto (asfalta) segumu 2793 km, pārējie 18207 km ir zemes ceļi.
Preču transportā izmanto autotransportu, kā arī vilcējdzīvniekus: kamielis, ēzelis, zirgs.

Kultūra


Afganistānai ir bagāts kultūras mantojums, kas aptver vairāk nekā 5000 gadus ilgu laiku posmu. Tajā ir atrodami dažādu kultūru elementi, no kurām īpaši jāizceļ Persijas un Indijas kultūras. No Hellēnisms laikmeta ir saglabājušies arī Senā Grieķija kultūras elementi. Šis kultūru sajaukums vairākas reizes Afganistānas vēsturē piedzīvoja ziedu laikus, īpaši Mogulu impērijas laikā, kad Kabula un Herāta kļuva par nozīmīgiem mākslas un izglītības centriem. Laika periodā no 16. līdz 20. gadsimtam literatūra, māksla un arhitektūra bija panīkusi, kas izskaidrojams ar to, ka valsts bija izolēta no ārpasaules un lielākā daļa no iedzīvotājiem dzīvoja ārpus pilsētām, kur dominējošā tomēr bija zemnieks "kultūra". Sociālās dzīves pamatā bija patriarhāts.

Sports


Attēls:Afghan Game Buzkashi.jpg
Afganistānā populāri ir individuālie sporta veidi, kas saistīti ar cīņas māksla. Viens no populārākajiem sporta veidiem ir buzkašī, kur par uzvarētāju kļūst tas, kas pirmais, jājot uz zirgi, nogalina aplokā ielaistu kaza vai aita.
Rietumu pasaules tradicionālie komandu sporta veidi, kā futbols, basketbols, volejbols, nekad nav ieguvuši vispārēju popularitāti. Olimpiskās spēles Afganistānas sportisti pirmo reizi piedalījās 1936. gada Vasaras Olimpiskās spēles. Pagaidām vienīgā Olimpiskā medaļa ir izcīnīta teikvando (līdz 58 kg) — 2008. gada Vasaras Olimpiskās spēles bronzas medaļu ieguva Rohulla Nikpajs. Afganistāna pagaidām vēl ne reizi nav aizsūtījusi savus sportistus uz Ziemas Olimpiskās spēles.

Nosaukums


Burtiski nosaukums Afganistāna nozīmē "afgāņi zeme" - acīmredzot cēlies no vārda afgāņi. Domājams, ka puštuni sāka izmantot vārdu afgānis kā pašnosaukumu, kopš islams perioda sākuma. Saskaņā ar dažu zinātnieku viedokli, vārds afgānis pirmo reizi vēsturē parādījās nezināma autora, desmitā gadsimta ģeogrāfiskā grāmatā ar arābu nosaukumu ‘http://en.wikipedia.org/wiki/Hudud_ul-'alam_min_al-mashriq_ila_al-maghrib Hudud-al-Alam’, 982. gadā (pilnajā nosaukumā „Hudud ul-'alam min al-mashriq ila al-maghrib„ - „Pasaules robeža no austrumiem līdz rietumiem”).
Ir vairāki viedokļi attiecībā par vārda ‘afgānis’ izcelšanos, no kuriem vairums ir tīri spekulatīvi:
Afgāņu profesora Nematulla Šahranī (http://en.wikipedia.org/wiki/Nematullah_Shahrani Nematullah Shahrani) tulkotajā vēstures avotā „Makhzan-i-Afghani”, kas bija sarakstīts 1612. gadā, afgāņu jeb puštunu izcelsme tiek saistīta ar tā saukto karali Talutu (Zauls), patriarha Ābrahams pēcteci. Zaulam bija dēls Irmija (Jeremija), kuram bija dēls, vārdā Afgans. Pēc karaļa Zaula nāves, Afganu paaugstināja Dāvids (Bībeles personāžs) un vēlāk izvirzīja par armijas virspavēlnieku karaļa Zālamans valdīšanas laikā. Afganam bija liels skaits pēcteču, kurus sāka dēvēt par ‘Bani-Israel’. Sestajā gadsimtā p.m.ē., Bakhtunasars, jeb Nebukadanēcers, Babilona karalis, uzbruka Jūdejai un izraidīja Afgāna pēcteču kopienu trimdā uz Goras (Ghor) zemi, kura atrodas mūsdienu Afganistānas vidusdaļā. Ar laiku, izraidīto kopienu sāka dēvēt par afgāņiem, pēc viņu ciltstēva Afgana vārda, tāpat kā viņu zemi sāka dēvēt par Afganistānu. Šī vēstures interpretācija satur daudzas pretrunas un mūsdienu zinātnē tāpēc nav akceptēta. Pēdējais šīs ‘Bani-Israel’ hipotēzes aizstāvis bija majors Ravertijs (''Mayor Raverty „The Pathans”, 1958, Olaf Caroe''). Lielā mērā, ‘Bani-Israel” teorija ir nepieņemama to daudzo vēsturisko un lingvistisko neatbilstību dēļ kuras tā satur. Šī mutvārdu tradīcija ir pašu puštunu radīts mīts, kurš ir radies politiskajā un kultūras cīņā starp puštuniem un Moguliem. http://www.afghanology.com/BaniIsraeli.html BaniIsraeli - šis raksts izskaidro dotā mīta vēsturisko fonu, tā neatbilstības un lingvistiskos pētījumus, kuri noliedz jebkādu semītisku izcelsmi.
Cita puštunu leģendas versija attēlo puštunu un afgāņu ciltstēvu Afganu, kā musulmaņu pravieša Muhameda laikabiedru. Izdzirdot par jauno ticību - islāmu, Kuaiss (Kuaiss Abdurs Rašīds (http://en.wikipedia.org/wiki/Qais_Abdur_Rashid Qias Abdur Rashid) starp puštuniem tiek uzskatīts par pirmo, kurš ir ceļojis uz Meka un Medīna, islāma reliģijas pirmsākumos) no Ariānas uzsāka ceļojumu uz Medīnu, lai satiktu pravieti Muhameds un atgriezās Ariānā kā musulmanis. Viņam bija daudz dēlu, no kuriem viens bija Afgans. Afganam, savukārt, bija četri dēli, kuri uz austrumiem no tēva zemes nodibināja paši savas dzimtas. Pirmais dēls devās uz Suatas (http://en.wikipedia.org/wiki/Swat_(Pakistan) Swat tag. Pakistānas Z) zemi, otrais uz Lahora, trešais uz Multāna, bet pēdējais uz Kvetta. Šī leģenda ir viena no daudzām tradicionālajām puštunu teikām, kurās tiek stāstīts par puštunu izcelsmi. Un atkal, tas ir leģendārais Afgans, kura vārds puštuniem devis to pašreizējo nosaukumu. Kā var ievērot, šai leģendai par Afganu ir vismaz 11 gadsimtu liela laika starpība salīdzinot ar teiku par Zālamana laika Afganu.
Grāmatā - „Pētījumi par Afganistānas etnogrāfiju” (''Dr H.W. Bellew „An Enquiry into the Ethnography of Afghanistan”'') ir pausts viedoklis, ka nosaukuma ‘afgāņi’ izcelsme ir saistīta ar latīņi terminu ''albāņi'', kuru armēņi lietoja izrunājot kā ''alvan'', ar ko apzīmēja kalniešus. Un šajā gadījumā transliterēti armēņu burti būtu izrunāti kā ''aghvan''. Persiešu valodā šis vārds tika izrunāts kā ''aoghan'', ''avghan'' un ''afghan'', lietojot kā norādi uz augstkalnu iedzīvotājiem - kalniešiem, kuri dzīvoja austrumos no Irānas kalnienes.
Daži pētnieki pauž pārliecību, ka nosaukums ''afgan'' nāk no vārda „abagan” (t.i. bez Dieva). Šo apzīmējumu persieši sāka attiecināt uz puštuniem lai aprakstītu tos kā bezdievjus vai neticīgos. ''Abagan'' ir antonīms vārdam ''bagan'' (t.i. tāds, kurš tic Dievam) tieši tāpat kā vārds ‘apolitisks’ ir antonīms vārdam ‘politisks’. Tāpat ir daži, kas vārdu ''afgan'' saista ar uzbeki vārdu ''avagan'' (t.i. pirmavots), kamēr citi saskata līdzību ar sanskrits ''upa-ganah'' (t.i. apvienotās ciltis).
Pēc cita, uz etimoloģija balstīta uzskata, nosaukums ''afgan'' nāk no sanskrita vārda ašvakas (http://en.wikipedia.org/wiki/Ashvaka ashvaka), jeb ''ašvakani''. Šo uzskatu proponē ''J. W. McCrindle'' un to atbalsta vesela rinda mūsdienu zinātnieku (ieskaitot ''C. Lassen, S. Martin, Bishop, Crooks, W. Crooke, J. C. Vidyalnar, M. R. Singh, P. Smith, N. L. Dey, Dr J. L. Kamboj, S. Kirpal Singh'' u.c.). Sanskritā, vārds ''ashva'' (irāņu ''aspa'', prakrits (http://en.wikipedia.org/wiki/Prakrit prakrit) ''assa'')) nozīmē 'zirgs' un ''ašvakas'' (prakritā ''assaka'') nozīmē 'jātnieks'. Ir zināms, ka laikā p.m.ē., iedzīvotājus no Afganistānas austrumiem dēvēja par ''ašvakām'' (t.i. jātniekiem), jo tie audzēja augstvērtīgas zirgu šķirnes un tiem bija labu kavalēristu slava.
5 gs. p.m.ē., indiešu gramatiķis Panini(http://en.wikipedia.org/wiki/Pāṇini Panini) sauc afgāņus par ''ashvayana'' un ''ashvakayana''. Klasiskie rakstnieki lieto atbilstošus ekvivalentus — ''aspasios'' (vai ''aspasii'', ''hispasii'') un ''assakenois'' (vai'' assaceni/assacani'', ''asscenus''). Tāpat, ''aspasios/assakenois'' (ašvakas = kavalēristi) tiek lietots kā cits nosaukums kambodžiem ((http://en.wikipedia.org/wiki/Kambojas ''kambojas'') ļoti seni Indijas un Pakistānas Z iedzīvotāji), izciliem senatnes jātniekiem.
Pēdējā, vārda ‘Afganistāna’ daļa nāk no persiešu vārda ‘stān’ (t.i. zeme vai valsts).
Pirms Afganistāna ieguva savu pašreizējo nosaukumu, šis reģions, savā vairāk nekā 5000 gadu ilgajā vēsturē, ir izgājis cauri vairākām nosaukuma maiņām. Viens no vissenākajiem nosaukumiem, saskaņā ar vēsturnieku un zinātnieku viedokli, bija Ariāna — kā grieķiski tiek izrunāts senajā valodā avesta (valoda) lietotais antīkais nosaukums — ''Aryanam Vaeja'', jeb sanskritā — ''Aryavarta''(t.i. ariāņu zeme). Mūsdienās šī senpersiešu un avestas izruna ir aizstāta ar vārdu Irāna, kas ir pieminēts Afganistānas nacionālās aviosabiedrības nosaukumā — "Ariana Airlines".
Daudzus gadsimtus vēlāk, Afganistāna bija daļa no Lielās Horasānas un kopš tā laika ir atpazīstama arī ar nosaukumu Horasāna.

Skatīt arī


Afganistānas nosaukums
Afganistānas valsts vadītāji

Atsauces un paskaidrojumi

Ārējās saites


http://www.mod.gov.lv/Nacionalie%20brunotie%20speki/Misijas/Afganistana.aspx/ Latvijas kareivji Afganistānā
http://www.nra.lv/articles/print.htm?id=17804 Bērziņa Z. Zeme, ko nevar iekarot. // NRA. 26.02.2009.
http://www.areu.org.af/Uploads/EditionPdfs/419E-Land%20Relations%20in%20Faryab-CS-print.pdf Liz Alden Wily. LAND RELATIONS IN FARYAB PROVINCE: Findings from a field study in 11 villages
Kategorija:Āzijas valstis
Kategorija:Afganistāna
ace:Afghanistan
af:Afghanistan
als:Afghanistan
am:አፍጋኒስታን
an:Afganistán
ang:Afghanistan
ar:أفغانستان
arc:ܐܦܓܐܢܣܛܐܢ
arz:افغانستان
as:আফগানিস্তান
ast:Afganistán
az:Əfqanıstan
ba:Афғанстан
bar:Afghanistan
bat-smg:Afganėstans
bcl:Apganistan
be:Афганістан
be-x-old:Аўганістан
bg:Афганистан
bn:আফগানিস্তান
bo:ཨ་ཧྥུའུ་རྒན་སི་ཐན།
bpy:আফগানিস্তান
br:Afghanistan
bs:Afganistan
bug:Afghanistan
bxr:Афганистан
ca:Afganistan
cbk-zam:Afghanistan
ce:АфгIанистан
ceb:Afghanistan
ckb:ئەفغانستان
co:Afghanistan
crh:Afğanistan
cs:Afghánistán
csb:Afganistón
cv:Афганистан
cy:Afghanistan
da:Afghanistan
de:Afghanistan
diq:Efğanıstan
dsb:Afghanistan
dv:އަފްޣާނިސްތާން
dz:ཨཕ་ག་ནིསི་ཏཱན་
el:Αφγανιστάν
en:Afghanistan
eo:Afganio
es:Afganistán
et:Afganistan
eu:Afganistan
ext:Afganistán
fa:افغانستان
fi:Afganistan
fiu-vro:Afganistan
fo:Afghanistan
fr:Afghanistan
frp:Afganistan
fur:Afghanistan
fy:Afganistan
ga:An Afganastáin
gag:Afganistan
gd:Afganastan
gl:Afganistán - افغانستان
gn:Ahyganitã
got:𐌰𐍆𐌲𐌰𐌽𐌹𐍃𐍄𐌰𐌽
gu:અફઘાનિસ્તાન
gv:Yn Afghanistaan
hak:Â-fu-hon
haw:‘Apekanikana
he:אפגניסטן
hi:अफ़्गानिस्तान
hif:Afghanistan
hr:Afganistan
hsb:Afghanistan
ht:Afganistan
hu:Afganisztán
hy:Աֆղանստան
ia:Afghanistan
id:Afganistan
ie:Afghanistan
ilo:Apganistán
io:Afganistan
is:Afganistan
it:Afghanistan
ja:アフガニスタン
jbo:afyganisTAN
jv:Afganistan
ka:ავღანეთი
kaa:Afg'anstan
kbd:Афганистэн
ki:Afghanistan
kk:Ауғанстан
kl:Afghanistan
km:សាធារណរដ្ឋឥស្លាមអាហ្វហ្កានីស្ថាន
kn:ಅಫ್ಘಾನಿಸ್ತಾನ
ko:아프가니스탄
krc:Афганистан
ksh:Afghanistan
ku:Afxanistan
kv:Афганистан
kw:Afghanistan
ky:Афганистан
la:Afgania
lb:Afghanistan
lez:Афгъанистан
li:Afghanistan
lij:Afghanistan
lmo:Afghanistan
ln:Afganistáni
lt:Afganistanas
mdf:Афганистан
mg:Afganistana
mhr:Афганистан
mi:Āwhekenetāna
mk:Авганистан
ml:അഫ്ഗാനിസ്താൻ
mn:Афганистан
mr:अफगाणिस्तान
ms:Afghanistan
mt:Afganistan
mwl:Afeganistan
my:အာဖဂန်နစ္စတန်နိုင်ငံ
na:Apeganitan
nah:Afganistan
nds:Afghanistan
nds-nl:Afghanistan
ne:अफगानिस्तान
new:अफगानिस्तान
nl:Afghanistan
nn:Afghanistan
no:Afghanistan
nov:Afganistan
oc:Afganistan
or:ଆଫଗାନିସ୍ତାନ
os:Афгъанистан
pa:ਅਫ਼ਗ਼ਾਨਿਸਤਾਨ
pag:Afghanistan
pam:Afghanistan
pap:Afganistán
pdc:Afganischtaan
pih:Afganistaan
pl:Afganistan
pms:Afgànistan
pnb:افغانستان
ps:افغانستان
pt:Afeganistão
qu:Afgansuyu
rm:Afganistan
ro:Afganistan
roa-rup:Afganistan
roa-tara:Afghanistan
ru:Афганистан
rue:Афґаністан
rw:Afuganisitani
sa:अफगानस्थान
sah:Афганистаан
scn:Afganistàn
sco:Afghanistan
sd:افغانستان
se:Afganistána
sh:Afganistan
si:ඇෆ්ගනිස්ථානය
simple:Afghanistan
sk:Afganistan
sl:Afganistan
so:Afgaanistan
sq:Afganistani
sr:Авганистан
ss:I-Afugani
stq:Afghanistan
su:Apganistan
sv:Afghanistan
sw:Afghanistan
szl:Afgańistan
ta:ஆப்கானித்தான்
te:ఆఫ్ఘనిస్తాన్
tet:Afeganistaun
tg:Афғонистон
th:ประเทศอัฟกานิสถาน
tk:Owganystan
tl:Apganistan
tr:Afganistan
tt:Әфганстан
udm:Афганистан
ug:ئافغانىستان
uk:Афганістан
ur:افغانستان
uz:Afgʻoniston
vec:Afganistan
vep:Afganistan
vi:Afghanistan
vo:Lafganistän
war:Afganistan
wo:Afganistaan
wuu:阿富汗
xal:Сарта Апганмудин Орн
xmf:ავღანეთი
yi:אפגאניסטאן
yo:Afghanístàn
zea:Afghanistan
zh:阿富汗
zh-classical:阿富汗
zh-min-nan:Afghanistan
zh-yue:阿富汗
zu:I-Afganistani

Albānija

Albānijas Republika (, tulkojumā: ''Ērgļu zeme'') ir valstis dienvidaustrumu Eiropa. Tā robežojas ar Melnkalne ziemeļos, Kosova ziemeļrietumos, Maķedonijas Republika austrumos, Grieķija dienvidos, Adrijas jūra rietumos un Jonijas jūra dienvidrietumos. Par spīti smagajai vēsturei ārvalstu valdības un diktatūru dēļ valsts ir demokrātiska kopš 1990.gada. Albānijai ir bijusi svarīga loma, lai parūpētos par etnisko grupu saspīlējumu Dienvidaustrumeiropā, un šī valsts turpina strādāt savu mērķu realizēšanai pievienoties NATO un Eiropas Savienībai.

Vēsture


Aizvēsture


Daļa vēsturnieku domā, ka albānieši savu nosaukumu ieguvuši no ilīrieši cilts, kā arī ir tās pēcteči. Citi vēsturnieki uzskata, ka vienīgais, kas mūsdienu albāņus saista ar seno iliriešu ciltīm, ir apdzīvotā vieta, jo ilīrieši romanizējās Romas impērijas un Bizantijas impērijas periodā (jau Bizantijas laikā avotos nav nekādu ziņu par ilīriešu esamību), pēc tam šīm zemēs pāri nāca barabaru tautu viļņi t.s. Lielā tautu staigāšana laikā.
Teritorija tika apdzīvota jau paleolīts (Akmens laikmets) pirms vairāk kā tūkstoš gadu. Sākumā uz dzīvi apmetās vietās ar labvēlīgu klimatu un ģeogrāfiskajiem apstākļiem. Pirmās apmetnes ir atrastas Gajtanas alā (Škodra), Konispolē, Dajti kalnā, un Ksarā (Sarande). Pirmatnējie cilvēki dzīvoja mazās grupās galvenokārt sausās alās. Viņi izmantoja akmens un kaula darbarīkus. Izmantoja tādas vietas kā alas un zemienes upju ielejās. Kopumā šī laika darbarīki bija ļoti vienkārši. Cilvēki paleolītā vāca augļus un medīja savvaļas dzīvniekus.
Zemju apdzīvotība palielinājās neolīts. Cilvēki sāka atstāt alas un apmesties atvērtās vietās. Neolīta cilvēkiem bija tieksme veidot apmetnes brīvos laukos vai upju tuvumā. Daudz šāda veida apmetņu ir atrastas Albānijā, Serbijā (Kosova), Melnkalne un Maķedonijas Republika.

Pelasigiāni


Bronzas laikmets ir raksturojams ar demogrāfiskām pārmaiņām. Tautas, kas nodarbojās ar lopkopību, ieradās no austrumiem apmēram no 3.gt. vidus līdz 2.gt. sākumam pirms mūsu ēras. Tie iejuka iezemiešu vidū, izveidojot indoeiropiešu Balkānu tautu. Šo populāciju var dēvēt par senajiem pelasgiāniem, kas nereti ir minēti tādu seno laiku rakstnieku darbos kā Homērs un Hērodots. Pelasgiāni ir pazīstami kā senākie Balkānu pussalas iedzīvotāji, dzīvodami šeit vēl pirms ilīriešu vai sengrieķu laikiem. Rodas dažādi viedokļi, analizējot to etnisko piederību. Teorija, kas tiek datēta ar 17.gs. un bija īpaši populāra 19.gs. albāņu Rilindja (atmodas) laikā, mēģina savienot pelasgiānu valodu ar albāņu. Aktīvākais šīs idejas atbalstītājs bija austriešu valodnieks Hāns (valodnieks). Tomēr mūsdienās valodnieki klasificē albāņu valodu kā indoeiropiešu (nevis vietējo).
Tautu etniskās piederības norobežošanās sākās bronzas laikmeta laikā. Hērodots, sengrieķu vēsturnieks, 5.gs. pirms mūsu ēras rakstīja par pelasgiāniem, kas turpināja dzīvot Grieķijā. Pēc viņa domām, pelasgiānu valoda atšķīrās no sengrieķu, tomēr vēlāk saplūda ar to. Viņi dalījās ar lauksaimniecību, zemkopību un jūru, kā arī bija lieliski celtnieki. Pelasgiāni uzbūvēja sienu apkārt Akropolei Atēnas, par ko atēnieši viņus atalgoja ar zemēm Atika.

Ilīrieši


Ilīrieši izveidoja un attīstīja savu kultūru, valodu un antropoloģiskās iezīmes Balkānu rietumu daļā, ko senie rakstnieki piemin savos darbos. Ilīriešu apdzīvotās teritorijas bija plašas. Tās ietver visu rietumu pussalu, uz ziemeļiem no Centrāleiropas, uz dienvidiem no Artas līča (Preveza, Grieķija) un uz austrumiem apkārt Laihinda (Orida) ezeram. Citas ilīriešu ciltis migrēja un attīstījās Itālijā. Starp tiem bija mesapiji un japaigi. Cilts nosaukums ‘Ilīrija’ ir minēts avotos kopš 5.gs. pirms mūsu ēras, kamēr dažu citu cilšu nosaukumi, pēc Homēra, ir minēti 1200 gadus pirms mūsu ēras. Taču ilīriešu etniskā grupa ir vēl senāka.
Ilīriešu pirmsākumi meklējami 1500 gadu pirms mūsu ēras un bronzas laikmeta vidus, kad sāka veidoties ilīriešu etniskās grupas. Dzelzs laikmetā ilīrieši bija pilnībā atšķīrušies un mantojuši antropoloģiskās iezīmes un valodu no neolīta un bronzas laikmetiem. Senā teorija, ka ilīrieši ieradās no Centrāleiropas laikā no septītā līdz devītajam gadsimtam, tika apgāzta pēc Otrais pasaules karš veikto pētījumu laikā. Pierādījumi, ka ilīrieši apglabātu mirušos kopā ar urnām, raksturīgi Centrāleiropai, ilīriešu apmetnēs atrasti netika, tā spēcīgi iedragājot šo teoriju. Centrāleiropas ietekme ilīriešu kultūrā ir radusies amatnieku kustības pārmaiņu rezultātā.

Romas un Bizantijas valdīšanas laiki


Pēc tam, kad Ilīriju iekaroja Romas impērija, tā tika pārveidota par Romas provinci. Ilirikuma vēlāk tika sadalīta Dalmatijas un Panonijas provincēs, zemēs, kuras ietver mūsdienu Albānijas teritoriju. Pēc Rietumromas impērijas krišanas reģionu sāka pārvaldīt Bizantija. Viduslaikos Ilīrijai uzkundzējās arī Bulgārijas un Serbijas impērijas.

Osmaņu valdīšanas laiki


Viduslaiki vārds ‘’Albānija’’ tika aizvien vairāk pielietots, lai apzīmētu reģionu, kas mūsdienās ietver albāņu tautu. No 1443. gada līdz 1468. gadam Skanderbegs veiksmīgi vadīja pretestību Osmaņu impērija iebrukumam. Pēc Skanderbega nāves pretošanās turpinājās līdz 1478. gadam, tomēr bez ievērojamiem panākumiem. Skanderbega izveidotās un uzturētās savienības un lojalitātes novājinājās un beidza eksistēt, līdz ar to osmaņi iekaroja Albānijas teritoriju drīz pēc Krujes pils krišanas. Albānija kļuva par daļu no Osmaņu impērijas, tādēļ daudzi albānieši bēga uz kaimiņvalsti Itāliju, visvairāk uz Kalabrija un Sicīlija. Lielākā daļa albāniešu palika ticībā, kurai jau bija pievērsti, - Islāms. Viņi palika daļa no Osmaņu impērijas kā Iskodras, Manastiras un Janijas provinces līdz pat 1912. gadam.

Balkānu karu sekas


Pēc Otrā Balkānu kara osmaņi atstāja Albāniju; Serbijai un Grieķijai pavērās iespēja sagrābt vairākas zemes. Šis lēmums neapmierināja Itālija, kas negribēja atļaut Serbijai paplašināt krasta līniju, kā arī sadusmoja Austroungārija, kura savukārt nevēlējās spēcīgo Serbiju savās dienvidu robežās. Par spīti serbu, melnkalniešu un grieķu okupācijas spēkiem un milzīgajam Austroungārijas spiedienam tika nolemts, ka valsti nesadalīs, to apvienos Albānijas hercogistē.

Monarhija


Sākot no 1925.gada, valsti pārvaldīja prezidents Ahmeds Zogu, kurš 1928.gadā pasludināja sevi par karali Zogu I , pirmo Albānijas monarhu kopš Skanderbegs. Titulējot sevi par Eiropas karali, viņš apprecēja Ungārijas princesi Geraldīni Apponiju de Nagi - Apponiju un iepazīstināja albāniešus ar Eiropas dzīves stilu pēc gadsimtiem ilgas sekošanas austrumu dzīves stilam. Viņa valdīšanas laiks beidzās, kad pēc Otrā pasaules kara varu sagrāba Komunisms, bet pēc komunistu valdības sagrāves Ahmeta Zogu dēls Leka (Albānijas kroņprincis), un karaliskā ģimene atgriezās Albānijā 2002.gada 28.jūnijā.

Otrais pasaules karš


Itālija iebruka Albānijā 1939.gada 7. aprīlī, sastopoties ar nelielu pretestību, un pārņēma kontroli par valsti. Šajā laikā Itālija sev pievienoja Melnkalnes, Kosovas un Ziemeļgrieķijas daļas. Tas noveda pie ironiskas situācijas nacionālistiem, - lai arī valsts bija okupēta, sapnis par vienoto Albāniju tika realizēts. Albānijas komunisti un nacionālisti aktīvi cīnījās partizānu karā pret Itālijas okupāciju. Savukārt Vērmahts tika iekļauta albāņu brīvprātīgo leģions "Skanderbeg", kuru nacistiskā Vācija aktīvi izmantoja partizānu apkarošanai serbu zemēs. Sociālisti (biežāk saukti par komunistiem) pārņēma varu pēc Otrā pasaules kara. 1944. gada novembrī komunisti ieguva kontroli pār valdību ar pretošanās līderi Envers Hodža priekšgalā. Komunistu partija tika izveidota 1941. gada 8. novembrī ar Padomju Savienība atbalstu Dienvidslāvijas Komunistiskās partijas vadībā.

Sociālistiska republika


Daudzu desmitgažu garumā Sociālistu republikas pakļautībā Hodža izveidoja un sagrāva attiecības ar Dienvidslāviju, Padomju Savienība un Ķīna. Hodžas ēras nobeigumā Albānija bija izolēta sākumā gan no kapitāliskajiem Rietumiem (Rietumeiropas, Ziemeļamerikas un Austrālijas), gan arī vēlāk no komunistiskajiem Austrumiem. Envers Hodža nomira 1985.gadā. Ir pieejama statistika, kas uzrāda, ka Hodžas valdīšanas laikā apmēram 6000 Albānijas iedzīvotāji tika nogalināti politisku iemeslu dēļ. Par spīti tam dzīves labklājība uzlabojās, kā arī mūža garums palielinājās, rakstītprasme atmaksājās ar ieguvumiem un ekonomiskā izaugsme turpinājās līdz 70.gadu vidum.

Kapitālisma atdzimšana


Pirmās masu pretkomunistiskās protesta akcijas notika 1990.gada jūlijā. Drīz pēc tam Ramiza Alias komunistiskais režīms veica dažas ekonomiskas pārmaiņas. 1990.gada beigās pēc lieliem studentu protestiem un neatkarīgo arodbiedrību kustībām režīms pieņēma daudzpartiju sistēmu. Pirmās daudzpartiju vēlēšanas notika 1991.gada 31. martā, kad lielākā daļa balsu tika atdotas par Komunistu partiju. Opozīcijas partijas apsūdzēja valdību manipulācijā ar balsīm un pieprasīja jaunas vēlēšanas, kas notika 1992.gada 22.martā. Tās noslēdzās ar koalīcijas (sastāvēja no Demokrātiskā partija, Sociāldemokrātiskā partija un Republikāņu partijas) nākšanu pie varas.
1996.gada vispārējās vēlēšanās Demokrātiskā partija uzvarēja ar absolūto vairākumu, iegūstot vairāk nekā 85% vietu parlamentā. 1997.gadā pēc tam, kad Starptautiskais Valūtas fonds piespieda valsti liberalizēt banku praktizēšanos, izcēlās plaši dumpji. Daudzi pilsoņi, nezinot par tirgus ekonomikas darbošanās likumiem, ieguldīja visus savus ietaupījumus piramīdu shēmās. Īsā laika periodā 2 miljardi dolāru (80% no valsts IKP) atradās pāris piramīdu shēmu īpašnieku rokās, izraisot smagas ekonomiskas problēmas un pilsoņu nemieru. No policijas iecirkņiem un militārajām bāzēm tika izzagti miljoniem Kalašņikova automātu un citu ieroču. Pārsvaru guva anarhija; zemessardze un vēl mazāk organizēti apbruņoti iedzīvotāji kontrolēja vairākas pilsētas. Pat amerikāņu militārie konsultanti pameta valsti, lai saglabātu savu drošību. Aleksandrs Meksi valdība atkāpās, un tika izveidota nacionālās vienotības valdība. Kā prettrieciens anarhijai, Sociālistu partija uzvarēja 1997.gada vēlēšanās un Beriša atkāpās no prezidentūras.
Tomēr pēc 1997.gada nemieriem līdz stabilitātes atjaunošanai bija vēl tālu. Naids starp varas eliti Sociālistiskajā partijā bija cēlonis vairākām īstermiņa Sociālistu valdībām. Valsti pārpludināja bēgļi no kaimiņos esošās Kosovas 1998. un 1999.gadā Kosovas kara laikā. 2002.gada jūnijā par prezidenta Redžepa Meidani darba turpinātāju kā kompromisa variants tika ievēlēts kādreizējais ģenerālis Alfreds Moisiu. 2005.gada jūnija parlamentārajās vēlēšanās pēc sociālistu iekšējām ķildām un korupcijas skandālu virknes Fatosa Nano valdībā varu guva Demokrātiskās partijas līderis Sali Beriša.
Albānijas Eiro-Atlantijas integrācija ir bijis vislielākais post-komunistu valdību mērķis. Albānija kā ES dalībvalsts ir atzīta kā prioritāte Eiropas Komisijā. 2006.gadā Albānija parakstīja Stabilizācijas un Saistību Vienošanos ar ES, tādējādi sperot pirmo ievērojamo soli tuvāk ES. Albānija vienlaikus ar Horvātija 2008. gada 3. aprīlī saņēma uzaicinājumu pievienoties NATO. Ir sagaidāms, ka par pilntiesīgu NATO dalībvalsti Albānija varētu kļūt 2009. gadā.
Joprojām darbaspēks no Albānijas turpina aizplūst uz Grieķiju, Itāliju, Vāciju un citām Eiropas un Ziemeļamerikas daļām. Tomēr migrācijas plūsma pamazām kļūst mazāka, aizvien vairāk iespējām parādoties pašā Albānijā, tai stabili attīstoties.

Administratīvais iedalījums


Albānija sastāv no 12 apgabaliem (rētem).
Attēls:Albania Counties Named Colored.svg

Ģeogrāfija


Albānijas teritorija ir 28 750 kvadrātkilometrus plaša. Tās krasta līnija ir 362 kilometrus gara un stiepjas gar Adrijas jūru un Jonijas jūru. Rietumu zemienes ir vērstas pret Adrijas jūru. 70% kalnainās teritorijas ir nelīdzena un bieži nesasniedzama. Augstākais kalns Korabs, kas sasniedz 2753 metru augstumu, atrodas Dibras apgabalā.
Valsts klimats ir kontinentāls, tās augstieņu reģionos sastopamas aukstas ziemas un karstas vasaras. Bez galvaspilsētas Tirānas, kurā ir 800 000 iedzīvotāju, citas nozīmīgas pilsētas ir Durresi, Eļbasana, Škodra, Ģirokastra, Vļora, Korča un Kukesa.
Albānijas gramatikā vārdam var būt noteiktā un nenoteiktā forma, un tas attiecas arī uz pilsētu nosaukumiem: izmantoti tiek gan Tiranë un Tirana, Shkodër un Shkodra.

Demogrāfija


95% iedzīvotāju ir albāņi. Atlikušie 5% minoritāšu ietver grieķi, maķedonieši, serbi (melnkalniešus), čigāni (čigānus), Balkānu ēģiptiešus, vlahi (tikai aromūnus) un itāļi. Pamata saziņas valoda ir albāņu ar diviem dialektiem — gegu un tosku. Daudzi albāņi tekoši runā arī angļu valoda, grieķu valoda, itāļu valoda, krievu valoda un franču valoda.
Osmaņu impērijas sastāvā Albānija kļuva par lielākoties musulmaņi apdzīvotu teritoriju. Komunistiskā režīma laikā reliģija tika pilnībā aizliegta, un Albāniju pasludināja par pirmo un vienīgo ateisms valsti pasaulē. Mūsdienās, kad pastāv ticības brīvība, Albānijā ir dažādas reliģijas un konfesijas, tomēr visvairāk ir musulmaņu, proti, 75% kopējā iedzīvotāju skaita. Citas pasaulē izplatītās reliģijas Albānijā nav sevišķi populāras. Jauktu reliģiju laulības ir ierastas, un ļoti spēcīga albāņu identitātes sajūta ir tā, kas saliedē kopā visu pārstāvēto reliģiju albāņus.

Ekonomika


Kopš komunistiskā režīma krišanas 1990.gadā Albānija ir uzsākusi ekonomiskās programmas ceļā uz brīvā tirgus ekonomiku. Demokrātiski ievēlētā valdība, kas savu darbību sāka 1992.gada aprīlī, izstrādāja ambiciozu ekonomisko reformu programmu ekonomisko problēmu apturēšanai un valsts tirgus ekonomikas veicināšanai. Tās galvenokārt ietvēra cenu un maiņas sistēmas liberalizēšanu, finanšu nostiprināšanu, valūtas ierobežošanu un stingru ienākumu politiku. To papildināja plaša pakete ar strukturālām reformām, ieskaitot privatizāciju, uzņēmumu un finanšu sektoru reformas un legālas tirgus ekonomikas un privātā sektora darbošanās struktūras izveidi. Lielākā daļa cenu tika liberalizētas un pašlaik tuvojas tipiskajiem reģiona rādītājiem. Lielākā daļa lauksaimniecības, valsts māju un mazās industrijas tika privatizētas līdz ar transportu, pakalpojumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem. Pēc vairākām ekonomiskām krīzēm, kas notika pēc 1989. gada, ekonomikas stāvoklis lēnām uzlabojās, līdz 90.gadu beigās pārsniedza 1989.gada IKP līmeni. Cenu augšanas dēļ lielai daļai tautas vienalga jāsaskaras ar ekonomiskām grūtībām. 1995.gadā Albānijā sākās lielo uzņēmumu privatizācija. Kopš 2000.gada Albānija ir piedzīvojusi strauju ekonomisko izaugsmi.
Pēc Stabilizācijas un Saistību Vienošanās 2006.gada jūnijā/jūlijā ES sūtņi ir mudinājuši Albāniju turpināt iesākto reformu ceļu, pievēršoties preses brīvībai, īpašumu tiesībām, organizāciju veidošanai, cieņai pret etniskajām minoritātēm un pašvaldību vēlēšanu starptautisko standartu ievērošanai.
Albānijas krasta līnija gar Jonijas jūru, īpaši tuvumā Grieķijas tūristu salai Korfu, aizvien vairāk piesaista tūristu interesi tās salīdzinoši nepiesārņotās dabas un pludmaļu dēļ. Tūrisma industrija strauji paplašinās.

Skatīt arī


Albānijas karaliste
Albānijas pilsētu uzskaitījums
Vietas Albānijā UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā

Atsauces


Kategorija:Albānija
ab:Арнауыҭтәыла
ace:Albania
af:Albanië
ak:Albania
als:Albanien
am:አልባኒያ
an:Albania
ang:Albania
ar:ألبانيا
arc:ܐܠܒܢܝܐ
arz:البانيا
ast:Albania
az:Albaniya
bar:Albanien
bat-smg:Albanėjė
bcl:Albanya
be:Албанія
be-x-old:Альбанія
bg:Албания
bi:Albania
bn:আলবেনিয়া
bo:ཨལ་པ་ཉི་ཡ།
bpy:আলবেনিয়া
br:Albania
bs:Albanija
ca:Albània
ce:Албани
ceb:Albanya
chr:ᎠᎵᏇᏂᏯ
ckb:ئالبانیا
co:Albania
crh:Arnavutlıq
cs:Albánie
csb:Albańskô
cu:Алванїꙗ
cv:Албани
cy:Albania
da:Albanien
de:Albanien
diq:Arnawutiye
dsb:Albańska
dv:އަލްބޭނިއާ
dz:ཨལ་བཱ་ནི་ཡ།
ee:Albania
el:Αλβανία
eml:Albanî
en:Albania
eo:Albanio
es:Albania
et:Albaania
eu:Albania
ext:Albánia
fa:آلبانی
fi:Albania
fiu-vro:Albaania
fo:Albania
fr:Albanie
frp:Albanie
frr:Albaanien
fur:Albanie
fy:Albaanje
ga:An Albáin
gag:Albaniya
gd:Albàinia
gl:Albania - Shqipëria
gn:Avaña
gu:આલ્બેનિયા
gv:Yn Albaan
hak:Â-ngì-pâ-nì-â
haw:ʻAlepania
he:אלבניה
hi:अल्बानिया
hif:Albania
hr:Albanija
hsb:Albanska
ht:Albani
hu:Albánia
hy:Ալբանիա
ia:Albania
id:Albania
ie:Albania
ilo:Albania
io:Albania
is:Albanía
it:Albania
ja:アルバニア
jv:Albania
ka:ალბანეთი
kaa:Albaniya
kbd:Албаниэ
kg:Albania
kk:Албания
kl:Albania
km:អាល់បានី
kn:ಅಲ್ಬೇನಿಯ
ko:알바니아
koi:Штиприя
krc:Албания
ku:Albanya
kv:Албания
kw:Albani
ky:Албания
la:Albania
lad:אלבאניה
lb:Albanien
li:Albanië
lij:Albania
lmo:Albania
ln:Albania
lt:Albanija
ltg:Albaneja
mdf:Албания
mg:Albania
mhr:Албаний
mi:Arapeinia
mk:Албанија
ml:അൽബേനിയ
mn:Албани
mr:आल्बेनिया
mrj:Албани
ms:Albania
mt:Albanija
mwl:Albánia
my:အယ်လ်ဘေးနီးယားနိုင်ငံ
mzn:آلبانی
na:Arbainiya
nah:Albania
nds:Albanien
nds-nl:Albanië
ne:अल्बानिया
nl:Albanië
nn:Albania
no:Albania
nov:Albania
nv:Dziłigaii Bikéyah
oc:Albania
or:ଆଲବାନିଆ
os:Албани
pa:ਅਲਬਾਨੀਆ
pam:Albania
pap:Albania
pdc:Albaani
pih:Elbanya
pl:Albania
pms:Albanìa
pnb:البانیا
pnt:Αλβανία
ps:البانیا
pt:Albânia
qu:Albanya
rm:Albania
rmy:Shkiperiya
ro:Albania
roa-rup:Arbinishia
roa-tara:Albanie
ru:Албания
rue:Албанія
rw:Alubaniya
sa:अल्बेनिया
sah:Албания
sc:Albania
scn:Albanìa
sco:Albanie
se:Albánia
sh:Albanija
simple:Albania
sk:Albánsko
sl:Albanija
so:Albania
sq:Shqipëria
sr:Албанија
srn:Albanikondre
ss:I-Alibheniya
st:Albania
stq:Albanien
su:Albania
sv:Albanien
sw:Albania
szl:Albańijo
ta:அல்பேனியா
te:అల్బేనియా
tet:Albánia
tg:Албания
th:ประเทศแอลเบเนีย
tk:Albaniýa
tl:Albanya
tpi:Albenia
tr:Arnavutluk
tt:Албания
udm:Албания
ug:ئالبانىيە
uk:Албанія
ur:البانیا
uz:Albaniya
vec:Albania
vep:Albanii
vi:Albania
vo:Lalbanän
war:Albanya
wo:Albaani
wuu:阿尔巴尼亚
xal:Арнгудин Орн
xmf:ალბანეთი
yi:אלבאניע
yo:Albáníà
zea:Albanië
zh:阿尔巴尼亚
zh-min-nan:Shqipëria
zh-yue:阿爾巴尼亞

Krusta kari

Krusta kari bija vairākas militārās kampaņas no 11. līdz 13. gadsimtam, kuras sankcionēja Romas pāvests. Tie sākās ar pāvesta Urbāns II aicinājumu Klermonas koncils 1095.gadā atkarot no "neticīgajiem" Jeruzāleme. Plašākā mērogā par krusta kariem var dēvēt jebkādas militārās kampaņas kristietības vārdā - Rekonkista Spānijā un krusta karus Ziemeļeiropa, kuru mērķis bija pievērst kristietībai pēdējās pagānu tautas Eiropa.

Krusta karu iemesli


Attēls:First.Crusade.Map.jpgKrusta karu uzsākšanas sākotnējā iniciatīva tomēr nāca nevis no Romas pāvesta, bet no Bizantijas. Nespēdama cīnīties ar Turki pārspēku, Bizantija griezās pēc palīdzības pie Romas pāvesta. Lai gan reliģijas šķelšanās bija jau notikusi, Rietumeiropa Bizantijas aicinājumiem pēc palīdzības atbildēja ar Krusta kariem, kuri ilga no 1095. gada līdz 1270. gadam. Pirmais Krusta karš (1095. - 1099. g.) Bizantijai ar krustnešu palīdzību sākotnēji izdevās atkarot musulmaņiem dažas teritorijas Mazāzija. Tomēr tālākā laika gaitā Bizantijas stāvoklis palika arvien nedrošāks, turklāt ne tik daudz ienaidnieku dēļ, cik sabiedroto — bieži vien divkosīgās Rietumeiropas politikas un nereti pretrunīgās Krustneši darbības dēļ. Savukārt, krusta karu dalībniekiem jeb krustnešiem bija savi laicīgi mērķi. Feodāļi centās palielināt savus valdījumus, tirgotāji - iegūt savā kontrolē jaunus tirdzniecības ceļus, bet zemniecība cerēja jaunajās zemēs iegūt brīvību.

Krusta karu gaita


Attēls:Croisés.jpg
Jau Otrais Krusta karš laikā, kura sākotnējais iemesls bija turku ekspansija Mezopotāmija un senās Edesas (mūsdienu Saliurfa Turcija) pilsētas sagrābšana 1144. gadā, krustnešu rīcība bija neveiksmīga. Vēl tikai ceļā uz Edesu vācu krustnešu armijai negaidīti uzbruka turki un to pamatīgi sagrāva. Daudzi no dzīvi palikušajiem krusta karotājiem un svētceļniekiem, kuri tos pavadīja, bija nobijušies un griezās atpakaļ. Arī otra — franču krustnešu armija karaļa Luijs VII vadībā, kas devās uz Bizantiju mēnesi vēlāk, nonāca galā daudz mazākā sastāvā, nekā tā bija atstājot Francija. Tā vietā lai atbrīvotu Edesu, krustneši mainīja plānus — tie devās uz Sīrija un 1148. gadā aplenca Damaska. Taču ieņemt šo pilsētu viņi nespēja un drīz pēc tam arī atgriezās Eiropā. Pēc krustnešu atkāpšanās Katolicisms kristiešu rokās bija palikusi tikai tā sauktā Latīņu karaliste — šaura zemes strēlīte gar Vidusjūras austrumu piekrasti. Drīz to no trīs pusēm — Anatolijas pussalas, Arābu pussalas un Ēģiptes, apskāva Musulmaņi teritorijas. Līdz ar to latīņu Anklāvs nonākšana musulmaņu rokās vairs bija tikai laika jautājums.
Tā, Saladīns vadībā musulmaņi, vairs nesastopot pietiekami spēcīgu militāru pretestību, 1187. gadā sagrāba Jeruzālemi un drīz vien arī citas kristiešu pilsētas un svētvietas. Tas bija sākums Trašais Krusta karš. Krustnešiem tā arī neizdevās atkarot Jeruzalemi. Vienīgais to veikums bija tas, ka vēl uz kādu laiku bija paildzināta Latīņu karalistes pastāvēšana.
Arī Ceturtais Krusta karš vienīgā „veiksme” bija tā, ka krustneši, nonākuši finansiālās grūtībās, vienojās ar Venēcija par finansiālo atbalstu, ja krustneši sagrābs Konstantinopole. Tādā veidā Venēcijas tirgotāji cerēja vēl vairāk nostiprināt savas pozīcijas Bizantijā. Rezultātā Konstantinopole 1204. gadā krita krustnešu rokās, un tie šeit nodibināja katoļu baznīcas atbalstītu Latīņu impērija, kura pastāvēja tikai līdz 1261. gadam. Taču tas neatrisināja nevienu ne Eiropas, ne Bizantijas problēmu. Drīzāk gan otrādi — Bizantija vēl vairāk novājinājās, bet plaisa starp katoļu un ortodoksālo baznīcu uz visiem laikiem kļuva nepārvarama.

Krusta karu sekas


Lai gan Jeruzaleme, Betlēme un Nācarete Sestā Krusta kara laikā tika atkarotas, nākamie Krusta kari bija neveiksmīgāki viens par otru un Svētā zeme soli pa solim nonāca musulmaņu rokās pilnībā.
Taču ne visi Eiropā Krusta karos bija tikai zaudētāju lomā. Itālijas tirdzniecības pilsētas, kas finansēja un apgādāja krustnešu ekspedīcijas, ieguva Bizantijas teritorijā nozīmīgas ekonomiskas privilēģijas. Rezultātā arvien lielāka daļa impērijas saimniecības nonāca to rokās.

Skatīt arī


Livonijas krusta kari

Ārējās saites


http://www.medievalcrusades.com/ Krusta kari
http://www.fordham.edu/halsall/sbook1k.html Par Krusta kariem internetā
http://www.newadvent.org/cathen/04543c.htm Krusta kari katolicisma interpretācijā
Kategorija:Krusta kari
Kategorija:Viduslaiki
af:Kruistog
als:Kreuzzug
an:Cruzatas
ar:حملات صليبية
arz:حملات صليبيه
ast:Cruzaes
az:Səlib yürüşləri
bat-smg:Krīžiaus žīgē
be:Крыжовыя паходы
be-x-old:Крыжовыя паходы
bg:Кръстоносен поход
bn:ক্রুসেড
br:Kroaziadegoù
bs:Krstaški ratovi
ca:Croades
ceb:Mga Krusada
ckb:شەڕەکانی خاچپەرستی
cs:Křížové výpravy
cy:Y Croesgadau
da:Korstog
de:Kreuzzug
el:Σταυροφορίες
en:Crusades
eo:Krucmilitoj
es:Cruzadas
et:Ristisõjad
eu:Gurutzadak
fa:جنگ‌های صلیبی
fi:Ristiretket
fiu-vro:Ristisõda
fr:Croisades
fur:Crosadis
fy:Krústocht
ga:Crosáidí
gl:Cruzadas
he:מסעי הצלב
hi:सलीबी युद्ध
hr:Križarski ratovi
hu:Keresztes háborúk
hy:Խաչակրաց արշավանքներ
ia:Cruciadas
id:Perang Salib
ig:Njè Ághá Jésu
ilo:Dagiti Krusada
io:Kruco-milito
is:Krossferðir
it:Crociata
ja:十字軍
jv:Perang Salib
ka:ჯვაროსნული ლაშქრობები
kk:Крест жорықтары
ko:십자군
ku:Seferên Xaçperestan
la:Expeditio sacra
lad:Krusatas
lt:Kryžiaus žygiai
mk:Крстоносни војни
ml:കുരിശുയുദ്ധങ്ങൾ
mn:Загалмайтны аян дайн
mr:क्रुसेड
ms:Perang Salib
mt:Kruċjata
mwl:Cruzada
my:ခရူးဆိတ် စစ်ပွဲများ
nds:Krüüztog
new:क्रुसेड्स्
nl:Kruistocht
nn:Krosstog
no:Korstog
nrm:Crouésade
oc:Crosada
pa:ਸਲੀਬੀ ਜੰਗਾਂ
pl:Krucjata
pms:Crosià
pnb:صلیبی جنگاں
ps:صليبي جګړې
pt:Cruzada
ro:Cruciadă
ru:Крестовые походы
rue:Хрестовы походы
scn:Cruciati
sh:Križarski ratovi
si:කුරුස යුද්ධ
simple:Crusades
sk:Križiacka výprava
sl:Križarske vojne
sq:Kryqëzatat
sr:Крсташки ратови
sv:Korståg
sw:Vita za Misalaba
ta:சிலுவைப் போர்கள்
te:క్రూసేడులు
th:สงครามครูเสด
tk:Haçly ýörişler
tl:Krusada
tr:Haçlı Seferleri
ug:سەلىپنىڭ شەرققە يۈرۈش قىلىشى
uk:Хрестові походи
ur:صلیبی جنگیں
uz:Salib yurishi
vec:Crociade
vi:Thập tự chinh
wa:Croejhåde (guere)
war:Krusada
wo:Xarey jóoñe
yi:קרייצצוג
za:Cibcihginh doengcwngh
zh:十字軍東征
zh-min-nan:Si̍p-jī-kun
zh-yue:十字軍東征

Livonijas konfederācija

Livonijas Konfederācija

Kurzemes un Zemgales hercogiste


Kurzemes un Zemgales hercogiste (), saīsināti, Kurzemes hercogiste bija autonoma Polija-Lietuva vasaļvalsts, kas no 1562. līdz 1795. gadam pārvaldīja Kurzeme, Zemgale un Sēlija. Tās pirmajam valdniekam Gothards Ketlers bija pretenzijas uz visu Latvija, tāpēc viņu tituls bija ''Dei gratia in Livonia Curlandiae & Semigalliae Dux''. Hercogistē viena pēc otras valdīja divas dinastijas un pāris ar tām nesaistīti Hercogs. Mēģinājumi atjaunot hercogisti notika 1812. gadā un 1918. gadā.

Vēsture


Izveidošana


Pēc Livonijas karš (1558 - 1582) beidza pastāvēt Livonijas Konfederācija. Igaunijas Dienvidi un Latvijas Ziemeļaustrumi nonāca tiešā Polijas pakļautībā, tur izveidojot Pārdaugavas hercogiste. Savukārt Daugavas Rietumkrastā tika izveidota Kurzemes un Zemgales hercogiste. Iesākumā tā bija pakļauta Lietuvas dižkunigaitija, bet vēlāk tieši Polijas-Lietuvas karalim. Par pirmo Kurzemes hercogu kļuva pēdējais Livonijas ordenis mestrs Gothards Ketlers.
Jaunā hercoga stāvokli sarežģīja tas, ka vairākas teritorijas Kurzemē nemaz nebija viņa pakļautībā. Grobiņas apriņķis bija izīrēts Prūsijas hercogiste jau Livonijas ordeņa laikos. Savukārt bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijas (Piltenes apgabals) piederēja Dānijas karaļa brālim hercogam Magnuss. Viņš solīja tās novēlēt hercogistei pēc savas nāves, taču solījumu nepildīja un šīs teritorijas hercogiste ieguva tikai hercoga Vilhelms Ketlers valdīšanas laikā.

Sadalīšana


Pēc Gotharda nāves par hercogiem kļuva viņa dēli Frīdrihs Ketlers un Vilhelms Ketlers. 1596. gadā viņi sadalīja hercogisti divās daļās - Frīdrihs valdīja Zemgalē un Sēlijā, ar sēdekli Mītava (tag. Jelgava), savukārt Vilhelms - Kurzemē, ar sēdekli Kuldīga.
Apprecot Prūsijas hercoga meitu, Vilhelms atguva Grobiņas apriņķi. Viņš arī izpirka Piltenes apgabals, taču tas nonāca tiešā Polijas pārvaldījumā. Vilhelma laikos Kurzemē sāka attīstīt metālapstrāde un kuģubūve. Izmantojot jaunuzbūvētos kuģus, palielinājās Kurzemes preču eksports uz ārvalstīm. Taču attiecības starp hercogu Vilhelmu un muižniekiem bija ļoti saspringtas. Polijas karalis bija ieinteresēts vājināt hercoga varu un nostājās muižnieku pusē. Vilhelma neapmierinātība ar muižniecību noveda pie viņa gāšanas no troņa 1616. gadā. Vilhelmu izraidīja no Kurzemes, bet Frīdrihs saņēma savā valdījumā visu hercogisti.
No 1600. līdz 1629. gadam notika Poļu-zviedru karš (1600-1629), kā rezultātā Zviedrija ieguva kontroli pār lielāko daļu Pārdaugavas hercogistes (Vidzeme), Polijai-Lietuvai atstājot vien Latgale (Poļu Vidzemi jeb Inflantija). Kurzemes hercogiste bija iesaistīta karadarbībā Polijas-Lietuvas kopvalsts pusē un tās jātnieku karaspēks sekmīgi piedalījās Salaspils kauja.

Uzplaukums un izpostīšana


Attēls:Biron Rezidenz.jpg — hercogu galvenā rezidence.]]
Attēls:Flag_ofDuchy_FrKazimir_Kettler_Courland.jpg‎
Attēls:Ducatuum Livoniae et Curlandiae Nova Tabula, 1705.jpg
Hercogam Frīdriham nebija pēcnācēju, tāpēc par nākamo hercogu kļuva izraidītā Vilhelma dēls Jēkabs Ketlers. Dzīvojot Rietumeiropā Jēkabs bija kļuvis dedzīgs merkantilisms ideju atbalstītājs. Viņš vēl vairāk attīstīja metālapstrādi un kuģubūvi, kā arī radīja daudzas citas manufaktūras. Tika izveidotas diplomātiskās attiecības ne tikai ar kaimiņvalstīm, bet arī Lielbritānija, Francija, Nīderlande, Portugāle, u.c. Jēkabs izveidoja Kurzemes hercogistes tirdzniecības floti ar tās galvenajām ostām Ventspils un Liepāja. 1651. gadā hercogiste savā īpašumā ieguva pirmo kolonija - Svētā Andreja sala Gambija un nodibināja tur Jēkaba fortu. 1652. gadā tika nodibināta otrā Kurzemes kolonija - Tobago sala Vestindija.
Tomēr visu šo laiku hercogiste bija Zviedrijas un Polijas interešu objekts. Otrais Ziemeļu karš laikā, par spīti hercoga Jēkaba neitralitātes politikai, 1658. gadā Zviedrijas karaspēks iebruka hercogistē. Hercogu Jēkabu sagūstīja zviedri un turēja gūstā no 1658. līdz 1660. gadam. Šajā laikā abas kolonijas pārņēma holandieši, tirdzniecības flote un manufaktūras tika iznīcinātas. Karš beidzās ar Olīvas miera līgumu. Lai arī hercogs Jēkabs nekavējoties sāka hercogistes atjaunošanu un uz brīdi pat atguva Tobago koloniju, hercogiste vairs nekad nesasniedza 1655. gada attīstības līmeni.

Spožums un noriets


Pēc hercoga Jēkaba nāves 1682. gadā, par hercogu kļuva viņa dēls Frīdrihs Kazimirs Ketlers. Viņa valdīšanas laikā preču ražošanas apjomi samazinājās. Pašu hercogu vairāk interesēja dārgas balles un naudas tērēšana, nekā hercogistes attīstība. Naudas trūkuma dēļ viņš pat pārdeva Tobago salu britiem. Viņš mira 1698. gadā. Frīdriha Kazimira valdīšanas laikā Polija palielināja savu ietekmi hercogistes politiskajā un ekonomiskajā dzīvē. Tāpat sāka parādīties arī Krievijas intereses šajā reģionā. Nākamais hercogs Frīdrihs Vilhelms Ketlers ieguva troni sešu gadu vecumā un līdz viņa pilngadībai faktiskais hercogistes vadītājs bija viņa tēvocis poļu ģenerālis Ferdinands Ketlers. Šajā laikā sākās Lielais Ziemeļu karš (1700 - 1729) starp Zviedriju no vienas puses un Krieviju ar tās sabiedrotajiem (Poliju, Saksija un Dāniju) no otras puses. 1710. gadā Krievija ieguva kontroli pār Vidzemi un palielināja arī savu ietekmi Kurzemes hercogistē. 1711. gadā Frīdrihs Vilhelms apprecējās ar Anna Ivanovna (vēlāko Krievijas imperatori), taču atceļā no kāzām mira, un līdz 1730. gadam hercogistē valdīja Anna kopā ar Ferdinandu.
Pēc Annas kļūšanas par Krievijas imperatori, par vienīgo hercogu palika Ferdinands. Taču viņa rezidence atradās Dancigā, tāpēc viņu neatzina muižnieki, jo bija noteikts, ka hercoga rezidencei jāatrodas hercogistes teritorijā. No vienas puses Ferdinands daļēji vadīja hercogisti ar korespondences palīdzību, taču no otras puses, faktiski hercogiste bija bez hercoga. Vēl lielāku haosu radīja tas, ka Ferdinandam nebija pēcnācēju, kā rezultātā radās daudzi pretendenti uz hercoga troni.
Viens no tādiem bija Saksijas Morics, Polijas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta II dēls. Viņš tika ievēlēts par hercogu 1726. gadā, taču spēja noturēties tronī tikai gadu. Viņš nepatika Krievijai un Krievijas karaspēks iebruka hercogistē un padzina Moricu.
Kad par Krievijas imperatori kļuva Anna Ivanovna, viņa par Kurzemes hercogu 1737. gadā iecēla savu favorītu Ernsts Johans Bīrons. Viņš varēja brīvi rīkoties ar Krievijas valsts kases līdzekļiem, kas tika ieguldīti celtniecībā. Pēc itāļu arhitekta Rastrelli tika uzceltas pilis Jelgavā un Rundāles pils. Taču pēc Annas nāves Ernsts Johans nonāca nežēlastībā un bija spiests atstāt Kurzemi. Ar Polijas karaļa piekrišanu viņš turpināja vadīt hercogisti caur korspondenci. Taču ar to nebija mierā muižniecība, kas pat atteicās pildīt hercoga rīkojumus. Polijas karalis Augusts III padevās muižnieku spiedienam un par jauno hercogu iecēla savu dēlu Kārli. Tādā veidā izveidojās situācija, ka formāli hercogistei bija divi valdnieki. Situācija bija ļoti saspringta - daļa muižnieku atbalstīja Ernstu Johanu, daļa - Kārli. Situāciju atrisināja Krievijas imperatore Katrīna Lielā, kas ļāva Ernstam Johanam atgiezties no trimdas 1763. gadā. Tādā veidā viņa samazināja Polijas ietekmi hercogistē. Tomēr Ernsts Johans bija noguris no politiskajām cīņām un 1769. gadā atteicās no troņa par labu savam dēlam Pēteris Bīrons.
Hercoga Pētera Bīrona valdīšanas laiks (1769-1795) iezīmējās ar saasinātu cīņu par varu starp Krievijas un Prūsijas interesēm simpatizējošiem politiskajiem grupējumiem. Pats hercogs Pēteris savukārt tiecās izkopt Apgaismības laikmetam raksturīgo galma dzīvi, 1775. gadā Jelgavā nodibināja ''Academia Petrina'' (Pētera akadēmiju), kurā par profesoriem uzaicināja vairākus ievērojamus zinātniekus. Laikā, kad notika Polijas dalīšanas, pastiprinājās arī Francijas interese par iespējām ietekmēt Kurzemes politisko attīstību. 1786.-1787. gadā Kurzemē slepenā misijā ieradās Francijas sūtņa Berlīnē grāfa de Mirabo (de Mirabeau) sekretārs Kārlis Nolde, lai izpētītu Prūsijas, Zviedrijas un Krievijas intereses Kurzemē. Savā 1788. gada memorandā viņš rakstīja, ka "Francijai būtu jāatbalsta Zviedrija tās centienos palielināt tās ietekmi Livonijā un Kurzemē, pie labvēlīgiem apstākļiem jāieceļ Francijas sūtnis Jelgavā un jāatjauno senais sadarbības līgums starp Kurzemi un Franciju". Ironiskā veidā 1798. gadā Jelgavas pilī bija spiests apmesties no Francijas padzītais karalis Ludviķis XVIII ar savu galmu.
Hercogistes pēdējais hercogs valdīja līdz 1795. gadam, kad pēc trešās Polijas dalīšanas viņš 1795. gada 28. martā atteicās no troņa par labu Krievijas impērijai, tās teritorijā tika izveidota Kurzemes guberņa.

Mēģinājumi atjaunot hercogisti


Napoleons armijas iebrukuma laikā Kurzemē 1812. gadā tika iecerēta Kurzemes, Zemgales un Piltenes hercogistes atjaunošana.
Pirmais pasaules karš laikā Kurzemes hercogistes teritoriju okupēja Vācija un Padomju Krievija atteicās no pretenzijām uz Kurzemi. 1918. gada 8. martā tika atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste un 1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II Vācijas impērijas vārdā atzīna Kurzemes hercogisti "par brīvu un patstāvīgu valsti". Hercogiste beidza pastāvēt 1918. gada 22. septembrī, līdz ar Apvienotā Baltijas hercogiste pasludināšanu.

Valsts organizācija un politika


Administratīvais iedalījums


Attēls:Kurzemes un Zemgales hercogistes karte.jpg
Kurzemes hercogiste bija iedalīta četros virspilskunga iecirkņos, kas savukārt bija sīkāk sadalīti astoņos pilskunga iecirkņos.

Virspilskunga iecirkņi


Jelgavas virspilskunga iecirknis
Kuldīgas virspilskunga iecirknis
Tukuma virspilskunga iecirknis
Sēlpils virspilskunga iecirknis

Pilskunga iecirkņi


Bauskas pilskunga iecirknis
Dobeles pilskunga iecirknis
Grobiņas pilskunga iecirknis
Durbes pilskunga iecirknis
Ventspils pilskunga iecirknis
Skrundas pilskunga iecirknis
Saldus pilskunga iecirknis
Kandavas pilskunga iecirknis

Bruņotie spēki


Hercoga Jēkabs Ketlers laikos Kurzemes Hercogistei bija viena no tā laika spēcīgākajām kara flotēm pasaulē, sastāvoša no 44 apbruņotiem kara kuģiem, kas bija bruņoti ar kopumā 1416 lielgabaliem.

Tautsaimniecība


Hercogistes monetārā sistēma


Pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers nodibināja naudas kaltuvi Jelgava, kur no 1575. gada tika
kalti pirmie hercogistes šiliņi (0,95-1,05 g) un dālderis. 1577. gadā Polijas-Lietuvas kopvalsts karalis Stefans Batorijs lika pārtraukt Livonijas parauga naudas kalšanu. 1586. gadā Viļņas naudas kaltuvē sāka kalt Kurzemes 3 grašu (''3 Groschen'') monētas (2,10-2,45 g) atbilstoši Polijas-Lietuvas monetārajai sistēmai.
1596. gadā Frīdrihs Ketlers un Vilhelms Ketlers sadalīja hercogisti divās daļās, bet naudas kaltuve Jelgavā bija kopēja un uz naudas saglabājās nosaukums "Kurzemes un Zemgales hercogiste". Šajā laikā tika kalti šiliņi (0,80-0,90 g) un trīsgrašu monētas (2,15-2,35 g) ar abu hercogu attēliem.
1643. gadā hercogs Jēkabs Jelgavā lika uzsākt 0,45-0,52 gramu, 1646. gadā - 0,70-0,80 gramu sudraba Kurzemes šiliņu (''Curlandiae solidus'') kalšanu, kas kalpoja kā hercogistes galvenā naudas vienība. 1643.-1646. gadā nelielos daudzumos tika kalti arī dālderi (28,75 grami sudraba) un dukāti (3,43 grami 986 raudzes zelta). Reprezentācijas vajadzībām 1644. gadā tika kaltas arī 10 dukātu monētas, sauktas par "portugāļiem", kurās bija 34,4 grami 986 raudzes zelta.
1687. gadā hercoga Frīdrihs Kazimirs Ketlers valdīšanas laikā ieviesa jaunu monetāro sistēmu, kurā bez 1,27-1,32 gramu šiliņiem (1696. gadā) un 3,51 gramu zelta dukātiem 1687., 1689., 1695. un 1696. gadā kala arī 1,02 gramu sudraba trīspolherus (''Dreipolcher''), 1689. un 1694. gadā kala 3,03 gramu sudraba sešgrašus (''6 Grossus'') un sudraba ortus (''Ort'').
1762. gadā, kad saasinājās cīņa par herogistes troni, hercogs Kārlis Kristians Jozefs lika kalt 1,17-1,32 gramu vara šiliņus, 1,05-1,20 gramu sudraba grašus un 2,68 gramu sudraba sešgrašus. Pēc varas atgūšanas hercogs Ernsts Johans Bīrons 1763. gadā lika kalt 1,25-1,28 gramu vara šiliņus, 3,57 gramu vara grašus. 1763.-1765. gadā tika kalti 0,86-1,01 gramu sudraba graši, 1,95-2,02 gramu sudraba trīsgraši, 2,82-3,22 gramu sudraba sešgraši, 6,10 gramu sudraba orti, 3,5 gramu zelta dukāti un 7 gramu zelta divu dukātu monētas.
1780. gadā pēdējais hercogs Pēteris Bīrons lika kalt 28,3 gramu sudraba dālderus un 3,5 gramu zelta dukātus, kas pamatā kalpoja reprezentācijas vajadzībām.
<gallery>
Attēls:Kurzemes_silins_1576.jpg|Ketleru dzimtas un Kurzemes hercogistes ģerboņi uz 1576. gadā Jelgavā kaltā ''šiliņa''
Attēls:Kurzemes_Karla_6grasi_1762.jpg|Hercoga Kārlis Kristians Jozefs attēls uz 1762. gadā Jelgavā kaltā sudraba ''sešgraša'' monētas.
Attēls:Zemgales_Fridriha_3grasi_1596.jpg|Zemgales hercoga Frīdrihs Ketlers attēls uz 1596. gadā Jelgavā kaltās ''trīsgrašu'' monētas.
Attēls:Kurzemes_Ernesta_6grasi_1763.jpg|Hercoga Ernsts Johans Bīrons attēls uz 1763. gadā Jelgavā kaltā sudraba ''sešgraša'' monētas.
</gallery>
<gallery>
Attēls:Kurzemes_Vilhelma_3grasi_1598.jpg|Kurzemes hercoga Vilhelms Ketlers attēls uz 1596. gadā Jelgavā kaltās ''trīsgrašu'' monētas.
Attēls:Kurzemes_Petera_dalderis_1780.jpg|Hercoga Pēteris Bīrons attēls uz 1780. gadā Jelgavā kaltās sudraba ''dāldera'' monētas.
Attēls:Kurzemes_dalderis_1644.jpg|hercogs Jēkabs attēls uz 1644. gadā Jelgavā kaltā sudraba ''dāldera''.
Attēls:Kurzemes_dukats_1689.jpg|Hercoga Frīdrihs Kazimirs Ketlers attēls uz 1689. gadā Jelgavā kaltā zelta ''dukāta''.
</gallery>

Lauksaimniecība


2/5 visas zemes bija hercoga īpašums. Viņa muižās ierīkoja „tīrumu dīķus” — appludinot laukus un vēlāk ūdeni nolaižot, tie kļuva auglīgi un deva bagātas ražas. No ārzemēm ieveda ražīgas govis un aitas. 1683. gadā, jau pēc Jēkaba nāves, Kurzemē, kā vienā no pirmajām Eiropas valstīm, sāka audzēt kartupelis.

Rūpniecība un tirdzniecība


Lauksaimniecībā gūtā peļņa veicināja rūpniecības attīstību. Darbojās 70 manufaktūras. Tajās kala naudu (arī Polijas — Lietuvas vajadzībām) un enkurus, lēja zvanus un lielgabalus (dzelzi ieguva no vietējās purva rūdas un nomājot raktuves Norvēģija), gatavoja ķieģeļus, dakstiņus, pulveri, mucas, dedzināja kaļķus, kausēja stiklu, tecināja darvu un sveķus, auda buras un vadmalu, vija virves, apstrādāja dzintaru. Lai novērstu atkarību no dzelzs importa, tika ierīkotas dzelzs ieguves un apstrādes manufaktūras. Kuldīgā, Liepājā un Ventspilī būvēja kuģus, pārdodot tos arī Anglijai un Francijai. Hercogistei piederēja lielākā flote Baltijas jūrā — 44 karakuģi ar 2130 lielgabaliem un 80 tirdzniecības kuģi. Tirdzniecības līgumi bija noslēgti ar Dānija, Holande, Anglija, Francija, Spānija, Portugāle. Hercogistes ražojumi pazīstami visā Eiropā.
Manufaktūras sāka būvēt hercoga Vilhelms Ketlers laikā. Īpašs ekonomiskais uzplaukums bija hercoga Jēkabs Ketlers valdīšanas laikā. Tika īstenota tolaik populārā merkantilisms politika, kas pardzējā visu iespējamo ražot savā zemē un apgādāt ārvalstu tirgus ar pašu ražotājām precēm. Šim nolūkam tika izveidota liela tirdzniecības flote un iegūtas divas kolonijas - Andreja sala Gambija un Tobago sala pie Dienvidamerikas krastiem.

Ražotnes


darvas cepļi - aptuveni 100 visas hercogistes teritorijā;
dzelzs cepļi - Baldonē, Biržos, Ēdā, Emburgā, Jelgavā, Kabiles Pusgaldiņi, Lutriņos, Rendā, Skrundā, Talsu ciemā, Turlavā, Uguņciemā, Vecmuižas Riežos;
kaļķu cepļi - ap 25—30, no tiem lielākie Jelgavā (600 lastu kaļķu gadā), Biržos (600) un Iecavā (480);
ķieģeļnīcas - ap 15—20;
stikla cepļi - Jelgavas Grīvā, Baldonē, Biržos, Rendā (2), Kuldīgā, Tomē, Grenčos, Slokā, Skrundā, kur ražoti stikla trauki, kristālstikls, krāsainais stikls, logu rūtis, stikla krelles un spoguļstikls;
šaujampulvera (melnā pulvera) dzirnavas - Skrundā, Kandavā, Tomē, Baldonē un Kuldīgā;
potaša vārītavas - Jelgavā, Kuldīgā, Lutriņos, Saldū, Skrundā, Tērvetē, Valgundē, Biržos, Kursīšos, Jaunaucē, Zvārdē, Baldonē.
salpetra vārītavas - Jelgavā, Kuldīgā, Mežotnē Salpetrās, Tomē Sārmulos, Pienavā Sārmās, Svētē Zaļpēteros, Jaunsvirlaukā Salputrās, Lutriņos Sārmos, Skrundā Sārmukalnos, Slampē Sārmās, Užavā Sārmates muižā, Rucavā, Dignājā;
ziepju vārītavas - Klīvē, mazākas vārītavas Mērsraga Ziepjos, Annas muižā Ziepniekos, Kuldīgā, Lutriņos, Skrundā .

Atsauces

Skatīt arī


Kurzemes hercogi
Bīronu dzimta
Kurzemes kolonijas

Literatūra


Kalniņš V., Kurzemes valsts iekārta un tiesības. Rīga. 1963.
Juškēvičs J., Kurzemes hercogi un viņu laikmets. Rīga. 1935. (2. pārstrādātais izdevums, izdevniecība „Zvaigzne”, Rīga, 1993.g.)
Erdmanis G., Kurzemes viduslaiku pilis. Rīga: Zinātne. 1989
Edgars Andersons. Senie kurzemnieki Amerikā un Tobāgo kolonizācija. Stokholma: Daugava, 1970.
Andersons Edgars . Tur plīvoja Kurzemes karogi. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1970.
Zalsters Arturs Eižens. Hercoga Jēkaba burinieki. Ventspils: „Jumava”, 2002.
Das Herzogtum Kurland 1561—1795. Verfassung, Wirtschaft, Gesellschaft. Band 2 / Hrsg. von Erwin Oberländer. — Lüneburg: Verl. Nordostdt. Kulturwerk, 2001. — 307 S.: il. ISBN 3-932267-33-8

Ārējās saites


http://www.lnb.lv/lv/par-lnb/zinatiskie-raksti/LNB-ZR-2009-Peteris_Bankovskis.pdf Kurland. Vom polnisch-litauischen Lehnsherzogtum zur russischen Provinz. Dokumente zur Verfassungsgeschichte 1661 – 1795, hrsg.von Erwin Oberländer und Volker Keller, Paderborn, 2008. Kurzeme. No Polijas-Lietuvas lēņa hercogvalsts līdz Krievijas guberņai. Dokumenti konstitucionālo tiesību vēsturei 1661 – 1795. Paderborna, 2008. No: Pēteris Bankovskis. Bibliogrāfisks apskats. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Zinātniskie raksti, 2009: 193-196 lpp.
http://www.baltische-ritterschaften.de/Bilder/Kurland_Karte_gr.jpg 17. gadsimta Kurzemes hercogistes karte
http://www.historyfiles.co.uk/KingListsEurope/EasternLivoniaCourland.htm Kurzemes un Zemgales valdnieku saraksts (angliski)
Kategorija:Kurzemes hercogiste
be:Курляндскае і Земгальскае герцагства
br:Dugelezh Kourland
cs:Kuronské a zemgalské vévodství
da:Hertugdømmet Kurland og Semgallen
de:Herzogtum Kurland und Semgallen
en:Duchy of Courland and Semigallia
et:Kuramaa hertsogiriik
fi:Kuurinmaan ja Semgallian herttuakunta
fr:Duché de Courlande
he:דוכסות קורלנד וסמיגליה
id:Kadipaten Courland dan Semigallia
it:Ducato di Curlandia e Semigallia
ja:クールラント・ゼムガレン公国
lt:Kuršo hercogystė
nl:Hertogdom Koerland en Semgallen
nn:Hertugdømet Kurland og Semigallen
pl:Księstwo Kurlandii i Semigalii
pt:Ducado da Curlândia e Semigália
ru:Курляндия и Семигалия
simple:Duchy of Courland and Semigallia
tr:Kurlandiya ve Semigalya Dükalığı
uk:Курляндське герцогство
zh:库尔兰和瑟米加利亚公国

Eiropas čempionāts futbolā

Eiropas Čempionāts futbolā (pazīstams arī kā UEFA Eiropas Čempionāts) ir UEFA valstu galvenais Futbols turnīrs. Finālturnīrs norisinās ik pēc četriem gadiem, kopš Eiropas čempionāts futbolā 1960 un sākotnēji saucās Eiropas Nāciju Kauss. Pašreizējais nosaukums ir kopš Eiropas čempionāts futbolā 1968.
Līdz Eiropas čempionāts futbolā 1976 finālturnīrā piedalījās četras komandas. Kopš Eiropas čempionāts futbolā 1980 piedalījās astoņas komandas, bet kopš Eiropas čempionāts futbolā 1996 - 16. Komandas, kas piedalīsies finālturnīrā, noskaidro kvalifikācijas spēlēs: Eiropas čempionāts futbolā 1960 un Eiropas čempionāts futbolā 1964 - ar izslēgšanas spēlēm, kopš Eiropas čempionāts futbolā 1960 - sadalot komandas kvalifikācijas grupās. Rīkotājvalstij ir tiesības piedalīties finālturnīrā, nespēlējot kvalifikācijas spēles.

Rezultāti

Čempionu tituli


Vācijas futbola izlase - 3 (1972, 1980, 1996)
Spānijas futbola izlase - 3 (1964, 2008, 2012)
Francijas futbola izlase - 2 (1984, 2000)
PSRS futbola izlase - 1 (1960)
Itālijas futbola izlase - 1 (1968)
Čehoslovākijas futbola izlase - 1 (1976)
Nīderlandes futbola izlase - 1 (1988)
Dānijas futbola izlase - 1 (1992)
Grieķijas futbola izlase - 1 (2004)
Kategorija:Futbols
Kategorija:UEFA
Kategorija:Starptautiskās futbola sacensības
af:UEFA Europa-beker
an:Eurocopa
ar:كأس الأمم الأوروبية
az:UEFA Avropa Kuboku
bar:Fuaßboi-Europamoastaschaft
be:Чэмпіянат Еўропы па футболе
be-x-old:Чэмпіянат Эўропы па футболе
bg:Европейско първенство по футбол
bn:উয়েফা ইউরোপীয়ান ফুটবল চ্যাম্পিয়নশিপ
bs:Evropsko prvenstvo u nogometu
ca:Campionat d'Europa de futbol
ckb:جامی نەتەوەکانی ئەورووپا
cs:Mistrovství Evropy ve fotbale
cy:Pencampwriaeth Pêl-droed Ewrop
da:Europamesterskab (fodbold)
de:Fußball-Europameisterschaft
el:Ευρωπαϊκό πρωτάθλημα ποδοσφαίρου
en:UEFA European Football Championship
eo:Eŭropa Futbal-Ĉampionado
es:Eurocopa
et:Euroopa meistrivõistlused jalgpallis
eu:Europako Futbol Txapelketa
fa:جام ملت‌های اروپا
fi:Jalkapallon Euroopan-mestaruuskilpailut
fo:EM fótbóltur
fr:Championnat d'Europe de football
fy:Europeesk kampioenskip fuotbal
ga:Craobhchomórtas Sacair na hEorpa
gl:Eurocopa de Fútbol
he:אליפות אירופה בכדורגל
hr:Europsko prvenstvo u nogometu
hu:Labdarúgó-Európa-bajnokság
id:Kejuaraan Sepak Bola Eropa UEFA
it:Campionato europeo di calcio
ja:UEFA欧州選手権
ka:ევროპის საფეხბურთო ჩემპიონატი
kn:ಯುರೋಪಿಯನ್ ಫುಟ್‍ಬಾಲ್ ಪಂದ್ಯಾವಳಿ
ko:UEFA 유럽 축구 선수권 대회
lb:Foussball-Europameeschterschaft
lez:Футболдай европадин чемпионат
lt:UEFA Europos futbolo čempionatas
ml:യുവേഫ യൂറോപ്യൻ ഫുട്ബോൾ ചാമ്പ്യൻഷിപ്പ്
mr:युएफा युरोपियन फुटबॉल अजिंक्यपद
ms:Kejohanan Bola Sepak Eropah UEFA
mt:Kampjonati Ewropej tal-Futbol
nl:Europees kampioenschap voetbal
no:Europamesterskapet i fotball
oc:Campionat d'Euròpa de fotbòl
pl:Mistrzostwa Europy w piłce nożnej
pt:Campeonato Europeu de Futebol
ro:Campionatul European de Fotbal
ru:Чемпионат Европы по футболу
sh:UEFA Euro
simple:List of UEFA European Football Champions
sk:Majstrovstvá Európy vo futbale
sl:Evropsko prvenstvo v nogometu
sq:Kampionati Evropian i Futbollit
sr:Европско првенство у фудбалу
sv:Europamästerskapet i fotboll
ta:ஐரோப்பிய கால்பந்தாட்டப் போட்டி
th:ฟุตบอลชิงแชมป์แห่งชาติยุโรป
tr:Avrupa Futbol Şampiyonası
uk:Чемпіонат Європи з футболу
vi:Giải vô địch bóng đá châu Âu
vls:Europees Kampioenschap Foetbol
wuu:欧洲足球冠军赛
xmf:ევროპაშ ოკუჩხბურთე ჩემპიონატი
zh:欧洲足球锦标赛

UEFA

Attēls:UEFA.png
UEFA (Union of European Football Associations, Eiropas Futbola asociāciju savienība) ir Eiropas futbols administratīvais un kontroles orgāns. Tā pārstāv Eiropas nacionālās futbola federācijas, rīko deviņus izlašu un četrus klubu turnīrus, kontrolējot naudas balvas, noteikumus un plašsaziņas līdzekļu tiesības uz šiem turnīriem. Tā ir viena no sešām FIFA kontinentālajām federācijām.
UEFA tika nodibināta 1954. gada 15. jūnijā Bāzele, Šveice pēc Francijas, Itālijas un Beļģijas futbola federāciju sarunām. Līdz 1959. gadam organizācijas galvenā mītne atradās Parīze, tad tā tika pārvietota uz Berne. Sākotnēji to veidoja 25 futbola federācijas, nu to skaits ir 53.
No visām konfederācijām UEFA ir pati bagātākā un ietekmīgākā. Gandrīz visi pasaules labākie futbolisti spēlē Eiropas klubos (Anglijā, Itālijā, Spānijā, Vācijā), jo šeit atrodas pasaules bagātākie klubi, kas piedāvā vislielākās algas. UEFA spēlē daudzas pasaules elites izlases. FIFA Pasaules kauss 2006 finālturnīrā no 32 komandām 14 būs UEFA locekles.

Turnīri

Izlašu turnīri


Galvenais vīriešu izlašu turnīrs ir Eiropas čempionāts futbolā, kas norisinās kopš 1958. gada. UEFA rīko arī U-21, U-19 un U-17 turnīrus, kuros piedalās vīriešu komandas, kuru spēlētāju vecums nepārsniedz 21, 19 un 17 gadus. Sieviešu izlasēm tiek rīkots Eiropas sieviešu čempionāts futbolā un Eiropas sieviešu U-19 čempionāts futbolā.

Klubu turnīri


UEFA rīko arī vairākus klubu turnīrus. Populārākais no tiem ir UEFA Čempionu līga, kurā piedalās nacionālo valstu futbola čempioni. Tas tika pirmoreiz rīkots 1955. gadā kā Eiropas čempionvienību kauss. Otrs svarīgākais turnīrs ir UEFA kauss, kurā piedalās nacionālo valstu kausu ieguvēji, kā arī čempionātā augstāk esošās komandas. Tas tiek rīkots kopš 1971. gada. Trešais svarīgākais turnīrs savulaik bija UEFA Kausu ieguvēju kauss, kurā piedalījās nacionālo valstu kausu ieguvēji. Tas tika rīkots kopš 1960. gada, bet 1999. gadā tika apvienots ar UEFA kausu. Kopš 1973. gada tiek izspēlēts arī UEFA Superkauss par kuru sacenšas divas komandas - Čempionu līgas uzvarētāja un UEFA kausa ieguvēja (agrāk Kausu ieguvēju kausa uzvarētāja).
Kopš 1995. gada tiek rīkots arī UEFA Intertoto kauss, kurā piedalās komandas, kas pēc nacionālo čempionātu rezultātiem nekvalificējas UEFA kausa izcīņai. Šajā turnīrā tiek izspēlētās trīs papildu vietas UEFA kausam.
Vēl tiek rīkots UEFA Reģionālais kauss pusprofesionālajām komandām, kā arī UEFA Sieviešu kauss - sieviešu komandām.

Ārējās saites


http://www.uefa.com UEFA oficiālā mājaslapa
Kategorija:UEFA
Kategorija:Futbola organizācijas
af:UEFA
ar:الاتحاد الأوروبي لكرة القدم
az:UEFA
bar:UEFA
be:УЕФА
be-x-old:УЭФА
bg:УЕФА
bn:উয়েফা
bs:UEFA
ca:Unió d'Associacions Europees de Futbol
ckb:یەکێتی تۆپی پێ ئەورووپا
cs:UEFA
cv:УЕФА
cy:UEFA
da:UEFA
de:UEFA
el:UEFA
en:UEFA
eo:UEFA
es:UEFA
et:UEFA
eu:UEFA
fa:یوفا
fi:UEFA
fr:Union des associations européennes de football
fy:UEFA
ga:UEFA
gl:UEFA
he:אופ"א
hif:UEFA
hr:UEFA
hu:Európai Labdarúgó-szövetség
hy:ՈՒԵՖԱ
id:Uni Sepak Bola Eropa
io:UEFA
is:Knattspyrnusamband Evrópu
it:Union of European Football Associations
ja:欧州サッカー連盟
jv:Uni Bal-balan Eropah
ka:უეფა
kk:УЕФА
kn:ಯುಇಎಫ್‌ಎ
ko:유럽 축구 연맹
ku:Yekîtiya Komeleyên Futbolê yên Ewropayê
lb:UEFA
lt:UEFA
mhr:УЕФА
mk:УЕФА
ml:യുവേഫ
mn:УЕФА
mr:युएफा
ms:UEFA
mt:UEFA
nap:UEFA
ne:यूरोपीय फुटबल संघहरुको संघ
nl:UEFA
nn:UEFA
no:UEFA
om:UEFA
pl:UEFA
pms:UEFA
pt:União das Federações Europeias de Futebol
rm:UEFA
ro:UEFA
ru:УЕФА
scn:UEFA
sco:UEFA
sh:UEFA
simple:Union of European Football Associations
sk:Únia európskych futbalových zväzov
sl:Združenje evropskih nogometnih zvez
sq:UEFA
sr:УЕФА
sv:Uefa
sw:UEFA
szl:UEFA
ta:ஐரோப்பிய கால்பந்து சங்கங்களின் ஒன்றியம்
th:ยูฟ่า
tr:UEFA
uk:УЄФА
vi:Liên đoàn bóng đá châu Âu
wuu:欧洲足球联合会
zh:歐洲足球協會聯盟
zh-yue:歐洲足球協會

Futbola komanda

Attēls:Chelsea_Team_1905.jpg futbola komanda 1905. gadā]]
Futbola komanda ir futbols spēlētāju kopums, kas kopīgiem spēkiem cīnās par uzvaru, sacenšoties ar citām futbola komandām.
Pastāv nacionālās futbola izlases, kurās spēlē attiecīgās nacionālās valsts labākie spēlētāji, kā arī klubu komandas, kuru spēlētāji sacenšas ar citiem klubiem dažādu turnīru ietvaros.

Skatīt. arī


Futbola klubu uzskaitījums
Latvijas futbola klubi
Nacionālās futbola izlases
Latvijas futbola izlase
Kategorija:Futbols
be:Футбольны клуб
bg:Футболен клуб
bs:Nogometni klub
cv:Футбол клубĕ
da:Fodboldklub
de:Fußballverein
en:Football team
eo:Futbalteamo
es:Club de fútbol
fa:تیم فوتبال
he:קבוצת כדורגל
it:Squadra di calcio
kk:Футбол клубы
ko:축구단
lt:Futbolo klubas
mk:Фудбалски клуб
mt:Klabb tal-futbol
no:Fotballag
pl:Klub piłkarski
pt:Clube de futebol
ru:Футбольный клуб
simple:Football team
sk:Futbalový klub
sl:Nogometni klub
th:ทีมฟุตบอล
zh:足球俱乐部

FIFA


FIFA (; ) ir pasaules futbols vadošā organizācija. Tās centralais birojs atrodas Cīrihe, Šveice. FIFA dibināta Parīze, Francija.
FIFA nodarbojas ar futbola popularizēšanu, regulē spēlētāju pārejas starp klubiem, nosauc FIFA Gada spēlētāju un katru mēnesi publicē FIFA Pasaules rangs.
Futbola noteikumi regulē IFAB (; ), kura sastāvā ir četri FIFA locekļi un pa vienam loceklim no Anglijas Futbola asociācijas, Skotu futbola federācijas, Velsas futbola asociācijas un Īru futbola asociācijas - tā izceļot šo asociāciju nozīmi futbola spēles attīstībā.
2004. gads. gadā organizācija svinēja 100 gadu jubileju. 2004. gada 20. maijā notika šai jubilejai veltīta futbola spēle starp Brazīlijas futbola izlase un Francijas futbola izlase izlasēm.

Vēsture


Pirmais oficiālais starptautiskais futbola mačs tika aizvadīts , kad Skotijas pilsētā Patrika (pilsēta) savstarpēju spēli aizvadīja Anglijas un Skotijas izlases. Spēle beidzās neizšķirti 0 - 0. Nākamajā gadā, tika dibināta otrā - Skotijas futbola asociācija - līdz tam Anglijas futbola asociācijas bija vienīgā futbolu koordinējošā organizācija pasaulē, lai arī futbolu pēc vienotiem likumiem tajā laikā spēlēja tikai Apvienotās Karalistes teritorijā.
Nepieciešamība pēc centralizētas futbolu regulējošās organizācijas radās 20. gadsimta sākumā, kad popularitāti ieguva pirmie starptautiskie futbola mači. FIFA tika dibināta 1904. gada 21. maijs Parīzē - dibināšanas brīdī tājā iestājās Francijas,Beļģijas,Dānijas,Nīderlandes,Spānijas,Zviedrijas un Šveices futbola asociācijas, visas četras Lielbritānijas futbola asociācijas ar Anglijas futbola asociācijas prezidentu Artūrs Ficdžeralds Kinneirds priekšgalā noraidīja vajadzību pēc centralizētas organizācijas un FIFA sastāvā neistājās līdz 1905. gadam. Pirmais FIFA kongress notika 1904. gada 23. maijā un tajā par pirmo FIFA prezidentu ievēleja franču laikraksta ''Le Matin'' žurnālistu Robers Gerens.Attēls:Robert Guérin 1906 year.jpg Pirmās FIFA rīkotā starptautiskās sacīkstes 1906. gadā nebija populāras un kopumā ar tobrīd pastāvošajiem ekonomikas faktoriem, Gerenu prezidenta amatā nomainīja Daniels Bērlijs Vulfols. Smagu triecienu FIFA darbība piedzīvoja sakarā ar Pirmais pasaules karš, kad daudzi futbolisti piedalījās karadarbībā un kara dēļ bija stipri ierobežotas ceļošanas iespējas. Pēc kara no FIFA sastāva izstājās Anglija, Skotija, Velsa un Īrija, kas pamatoja savu rīcību ar nevēlēšanos spēlēt kopā ar nesenajiem kara pretiniekiem. 1918. gadā nomira Vulfols un FIFA gandrīz pārstāja savu darbību, taču FIFA viceprezidents Karls Hiršmans spēja 1919. gadā noorganizēt sanāksmi Brisele, taču šo sanāksmi ignorēja visa četras britu futbola asociācijas, kuras FIFA boikotu pārtrauca tikai pēc Otrais Pasaules karš beigām. 1921. gadā par prezidentu tika ievēlēts Žils Rimē, tieši viņa vadībā FIFA organizēja 1924. gada vasaras olimpisko spēļu futbola turnīru (līdz tam brīdim futbola sacīkstes olimpiādes organizēja Anglijas futbola asociācija). Veiksmīgā turnīra organizēšana radīja augsni domai par pasaules čempionātu un 1928. gada 28. maijā Amsterdama rīkotajā kongresā FIFA pieņema lēmumu par FIFA Pasaules kauss rīkošanu. Nākamajā kongresā - Barselona - tika izvēlēta rīkotājvalsts. Par FIFA Pasaules kauss 1930 rīkotājiem izvēlēja Urugvaja, kas 1930. gadā svinēja neatkarības simtgadi. Ekonomiskas krīzes un tālā ceļa dēļ pirmajā pasaules čempionātā piedalījās tikai 4 Eiropas komandas. 1946. gadā darbību FIFA sastāvā atjaunoja visas četras Lielbritānijas futbola asociācijas un lai finansiāli atbalstītu FIFA pēc otrā pasaules kara, 1947. gada maijā Glāzgova tika sarīkota ''gadsimta spēle'' - Lielbritānija pret apvienoto Eiropas komandu. Lielbritānijas izlase uzvarēja ar 6 - 1 un visi ienākumi no spēles (35 000 Sterliņu mārciņa) tika nodoti FIFA rīcībā.

FIFA uzbūve


FIFA galvenā mītne atrodas Cīrihe, Šveice. FIFA galvenais likumpieņemšanas orgāns ir FIFA Kongress kurā ietilpst pārstāvji no visām 208 asociācijām. Reizi gadā tiek rīkota kongresa sesija. Tikai kongresam piemīt likumisks spēks izmainīt FIFA statūtus. Kongress ievēl FIFA prezidentu, ģenerālsekretāru un FIFA izpildkomiteju. FIFA izpildkomitejā ietilpst FIFA prezidents, 8 viceprezidenti un 15 izpildkomitejas biedri - prezidentu ievēl Kongress, viceprezidentus un biedrus ieceļ FIFA konfederācijas un asociācijas. FIFA prezidents un ģenerālsekretārs ikdienā nodarbojas ar FIFA adminstratīvo vadību. Ģenerālsekretariātā darbojās ap 350 darbiniekiem. Papildus starptautiskajām FIFA institūcijām (prezidents, sekretariāts, kongress), FIFA atzīst sešas kontinetālās konfederācijas, kuras pārskata ar futbolu saistītos jautājumos visos kontinentos. Ja futbola asociācija vēlas iesaistīties FIFA sastāvā, tai jāpievienojas arī ģeogrāfiskajai kontineta konfederācijai.
Āzijas Futbola konfederācija (Āzija)
Āfrikas Futbola konfederācija (Āfrika)
Dienvidamerikas Futbola Konfederācija (Dienvidamerika)
Ziemeļamerikas, Centrālamerikas un Karību reģiona futbola asociāciju konfederācija (Ziemeļamerika/Centrālamerika)
Okeānijas Futbola Konfederācija (Okeānija)
UEFA (Eiropa)
Dažas futbola asociācijas pārstāv citu konfederāciju nekā to, kurā valsts ģeogrāfiski atrodas:
# Valstīm, kuras atrodas uz Eiropas un Āzijas robežas tiek dota iespēja izvēlēties konfederāciju. Lai gan Krievija, Turcija, Kipra, Armēnija, Azerbaidžāna un Gruzija atrodas lielākoties Āzijas kontinentā, tās ietilpst UEFA (Eiropas konfederācijas) sastāvā.
# 1994. gadā Izraēla nolēma iestāties UEFA, jo ilgu laiku AFC konfederācijas valstis boikotēja Izraēlas futbola klubus.
# 2002. gadā Kazahstāna no AFC iestājās UEFA.
# 2006. gada janvārī Austrālija no OFC iestājās AFC.
# Gvajāna un Surinama vienmēr bijušas CONCACAF (Ziemeļamerikas konfederācija) sastāvā, lai gan valstis atrodas Dienvidamerikā.

FIFA prezidenti


Attēls:2014 FIFA Announcement (Joseph Blatter) 5.jpg.]]

Sacīkstes


FIFA rīko vairākus starptautiskus turnīrus.

Vīrieši


FIFA Pasaules kauss
FIFA U-20 Pasaules kauss
FIFA U-17 Pasaules kauss
FIFA Konfederāciju kauss
FIFA futbola klubu pasaules kauss
FIFA futzāla pasaules kauss
FIFA pludmales futbola pasauless kauss

Sievietes


FIFA sieviešu futbola pasaules kauss
FIFA sieviešu futbola klubu pasuales kauss
FIFA U-20 sieviešu futbola pasaules kauss
FIFA U-17 sieviešu futbola pasaules kauss

Sponsori


Coca-Cola
Emirates
Hyundai Kia Automotive Group
Sony
VISA
Adidas

Atsauces un piezīmes

Skatīt arī


FIFA valstu kodi

Ārējās saites


http://www.fifa.com FIFA oficiālā mājaslapa
Kategorija:FIFA
Kategorija:Futbola organizācijas
Kategorija:Futbols
af:FIFA
ar:فيفا
az:FİFA
bar:FIFA
be:ФІФА
be-x-old:ФІФА
bg:ФИФА
bh:फिफा
bn:ফিফা
bs:FIFA
ca:Federació Internacional de Futbol Associació
ckb:فیفا
cs:FIFA
cy:Ffederasiwn Rhyngwladol y Cymdeithasau Pêl-droed
da:FIFA
de:FIFA
el:FIFA
en:FIFA
eo:FIFA
es:FIFA
et:FIFA
eu:FIFA
fa:فیفا
fi:FIFA
fr:Fédération internationale de football association
ga:FIFA
gl:FIFA
gn:FIFA
gu:ફિફા
he:פיפ"א
hi:फीफा
hif:FIFA
hr:FIFA
hu:Nemzetközi Labdarúgó-szövetség
hy:ՖԻՖԱ
ia:FIFA
id:FIFA
ie:FIFA
is:Alþjóðaknattspyrnusambandið
it:Fédération Internationale de Football Association
ja:国際サッカー連盟
jv:Fédération Internationale de Football Association
ka:ფიფა
kk:FIFA
kn:ಫೀಫಾ
ko:국제 축구 연맹
ku:FIFA
la:FIFA
lb:Fédération Internationale de Football Association
lt:FIFA
mhr:ФИФА
mk:ФИФА
ml:ഫിഫ
mn:ФИФА
mr:फिफा
ms:FIFA
mt:FIFA
nap:FIFA
ne:फिफा (FIFA)
nl:FIFA
nn:FIFA
no:FIFA
om:FIFA
pa:ਫੀਫਾ
pl:FIFA
pms:FIFA
ps:فيفا
pt:Federação Internacional de Futebol
rm:FIFA
ro:FIFA
ru:ФИФА
sah:FIFA
sc:FIFA
scn:FIFA
sco:FIFA
sh:FIFA
si:ෆිෆා
simple:FIFA
sk:Medzinárodná futbalová federácia
sl:FIFA
so:FIFA
sq:FIFA
sr:ФИФА
sv:Fifa
ta:பன்னாட்டுக் கால்பந்து சங்கங்களின் கூட்டமைப்பு
te:FIFA(ఫిఫా)
tg:ФИФА
th:สหพันธ์ฟุตบอลระหว่างประเทศ
tl:FIFA
tr:FIFA
tt:Футбол Ассоциацияләренең Халыкара Федерациясе
uk:ФІФА
uz:FIFA
vi:FIFA
yo:FIFA
zh:国际足球联合会
zh-min-nan:FIFA
zh-yue:國際足球協會

FIFA Pasaules kauss

FIFA Pasaules kauss ir galvenais futbols turnīrs pasaulē. To organizē FIFA un tas ir pasaulē vislielākais sporta pasākums, skatītāju ziņā (gan klātienē, gan TV) pārspējot pat Olimpiskās spēles. 2006. gada finālu televīzijā vēroja vairāk nekā 715 miljoni cilvēku. Turnīrs tiek regulāri rīkots kopš 1930. gada, izņemot Otrais pasaules karš dēļ nenotikušos 1942. un 1946. gada čempionātus.
Finālturnīri notiek ik pēc četriem gadiem, taču pats čempionāts (ieskaitot kvalifikācijas spēles) notiek aptuveni divus gadus. Sākumā vairāk nekā 160 komandas piedalās reģionālajos turnīros, ko rīko kontinentālās futbola federācijas. Finālturnīrā iekļūst 32 komandas, kas četras nedēļas ilgā turnīrā noskaidro pasaules kausa ieguvēju.
Tikai septiņām valstīm ir izdevies uzvarēt kādā no septiņpadsmit notikušajiem pasaules futbola čempionātiem. Visvairāk titulu - piecus - ir ieguvusi Brazīlijas futbola izlase, kam seko Itālijas futbola izlase ar četriem tituliem un Vācijas futbola izlase ar trīs tituliem. Tikai vienā finālturnīrā, kas noticis Eiropa ir uzvarējusi komanda no cita kontinenta (FIFA Pasaules kauss 1958. gadā uzvarēja Brazīlija), savukārt līdz 2010. gada čempionātam visos finālturnīros, kas notikuši ārpus Eiropas, bija uzvarējusi Dienvidamerikas komanda. Pašreizējie pasaules čempioni ir Spānija.

Vēsture


Pirms kausa


Pirmā starptautiskā futbola spēle tika sarīkota 1872. gadā starp Anglijas futbola izlase un Skotijas futbola izlase. Futbolam kļūstot populārākam, tas tika iekļauts 1900. un 1904. gada Olimpiskās spēles kā paraugdemonstrējumu disciplīna (uzvarētājiem netika pasniegtas medaļas). Futbols kļuva par oficiālu olimpisko sporta veidu sākot ar 1908. gada Olimpiskajām spēlēm. Šo olimpisko futbola turnīru organizēja Anglijas futbola asociācija un tajā drīkstēja piedalīties tikai amatieri. Gan 1908., gan 1912. gada olimpiādē uzvarēja Apvienotā Karaliste, zem kuras karoga spēlēja Anglijas amatieru futbola izlase.
FIFA pirmais mēģinājums organizēt savu starptautisko futbola turnīru notika 1906. gadā Šveice, taču tas cieta neveiksmi, galvenokārt tādēļ, ka starptautiskais futbols vēl nebija pietiekami attīstīts. 1909. gadā sers Tomass Liptons noorganizēja Sera Tomasa Liptona trofejas izcīņu Turīna. Šai turnīrā nepiedalījās izlases, bet gan klubi, katru valsti pārstāvot pa vienam klubam, un tas netiek uzskatīts par oficiālu pasaules čempionātu, kaut gan tas bija pirmais starptautiskais futbola turnīrs, kur dalību ņēma labākie profesionālie spēlētāji no Itālijas, Vācijas un Šveices. Trofeju ieguva amatieru komanda "West Auckland", kura tika uzaicināta piedalīties turnīrā pēc tam, kad Anglijas futbola asociācija atteicās uz šo turnīru nosūtīt profesionālu komandu.
1914. gadā FIFA piekrita atzīt Olimpisko spēļu ietvaros notiekošo futbola turnīru, piešķirot tam "Pasaules amatieru futbola čempionāta" nosaukumu, un uzņēmās tā organizēšanu. 1920. gada Olimpiskajā turnīrā uzvarēja Beļģijas futbola izlase, bet 1924. un 1928. gadā - Urugvajas futbola izlase. 1932. gada Olimpiskajās spēlēs Losandželosa netika plānots iekļaut futbolu zemās futbola popularitātes dēļ Amerikas Savienotās Valstis. FIFA un Starptautiskā Olimpiskā Komiteja arī radās domstarpības par amatieru statusu, kā rezultātā futbols tika izņemts no olimpiskajām spēlēm. FIFA prezidents Žils Rimē paziņoja par FIFA Pasaules kausa organizēšanu FIFA Pasaules kauss 1930. gadā Urugvajā.

Pirmie čempionāti


Attēls:Estadiocentenario.JPG, pirmā Pasaules kausa fināla norises vieta]]
Pirmajā pasaules kausā piedalījās 13 komandas - septiņas no Dienvidamerikas, četras no Eiropas (daudzas Eiropas valstis atteicās no dalības turnīrā sakarā ar tālo ceļu uz Dienvidameriku) un divas no Ziemeļamerikas. Pirmās divas pasaules čempionāta spēles notika vienlaicīgi: Francija - Meksika 4:1 un ASV - Beļģija 3:0. Pirmos vārtus pasaules čempionātu vēsturē guva Francijas uzbrucējs Lisjēns Lorēns. Finālspēlē Montevideo, ko klātienē noraudzījās 93 000 skatītāji, Urugvaja uzveica Argentīnu ar rezultātu 4:2, tādējādi kļūstot par pirmajiem pasaules kausa ieguvējiem.
Galvenie traucēkļi pirmajiem pasaules čempionātiem bija sarežģītā starpkontinentu ceļošana un kari. FIFA Pasaules kauss 1934. un FIFA Pasaules kauss 1938. gada turnīros, kas notika Eiropa, nepiedalījās neviena Dienvidamerikas komanda, izņemot Brazīliju. 1942. un 1946. gada turnīri nenotika 2. pasaules kara dēļ.

Izaugsme


Attēls:World cup appearances 2010.png
FIFA Pasaules kauss 1950. gada pasaules čempionāts bija pirmais, kur piedalījās Lielbritānijas komandas, kuras 1920. gadā bija izstājušās no FIFA, bet 1946. gadā iestājušās atpakaļ. Šajā turnīrā arī atkal piedalījās FIFA Pasaules kauss 1930. gada čempioni Urugvaja, kuri bija boikotējuši iepriekšējos turnīrus.
No 1934. līdz 1978. gadam finālturnīram kvalificējās 16 valstu izlases. FIFA Pasaules kauss 1982. gadā to skaits tika palielināts līdz 24, bet FIFA Pasaules kauss 1998. gadā - līdz 32, dodot iespēju turnīrā piedalīties vairāk Āfrikas, Āzijas un Ziemeļamerikas komandām.
FIFA Pasaules kauss 2006. gada pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīros piedalījās kopumā 198 valstu izlases, bet 2010. gada kvalifikācijas turnīrā piedalās 204 izlases, kas ir jauns rekords.

Latvijas dalība Pasaules kausos


Latvijas futbola izlase pirmoreiz ņēma dalību FIFA Pasaules kauss 1938 kvalifikācijas turnīrā, kura spēles tika aizvadītas 1937. gadā. Vispirms Latvija ar 5:1 un 4:2 pārspēja Lietuvas futbola izlase, bet izšķirošajā spēlē ar 1:2 viesos zaudēja Austrijas futbola izlase un uz finālturnīru netika.
No 1950. līdz 1990. gadiem Latvija Padomju okupācijas dēļ pasaules kausa turnīros nepiedalījās. FIFA Pasaules kauss 1994 kvalifikācijas turnīrā Latvija tika ielozēta vienā apakšgrupā ar Spānijas futbola izlase, Īrijas futbola izlase, Dānijas futbola izlase, Ziemeļīrijas futbola izlase, Lietuvas futbola izlase un Albānijas futbola izlase. Šis turnīrs Latvijas izlasei nebija visai veiksmīgs, 12 spēlēs tika izcīnīti 5 neizšķirti un septiņas reizes zaudēts, galarezultātā ieņemot 6. vietu apakšgrupā (finālturnīram kvalificējās divas labākās apakšgrupas komandas).
FIFA Pasaules kauss 1998 kvalifikācijas grupā Latvija par divām ceļazīmēm uz finālturnīru cīnījās ar Austrijas futbola izlase, Skotijas futbola izlase, Zviedrijas futbola izlase, Igaunijas futbola izlase un Baltkrievijas futbola izlase. Latvijas izlases bilance bija 3 uzvaras, 1 neizšķirts, 6 zaudējumi, galarezultātā ierindojoties 4. vietā grupā, Latvija finālturnīram nekvalificējās.
Par ceļazīmēm uz FIFA Pasaules kauss 2002 Latvija cīnījās ar Horvātijas futbola izlase, Beļģijas futbola izlase, Skotijas futbola izlase un Sanmarīno futbola izlase. Šis turnīrs bija pagalam neveiksmīgs, Latvija izcīnīja tikai vienu uzvaru, savā laukumā cīnījās neizšķirti ar vienu no pasaules vājākajām izlasēm - Sanmarīno, bet pārējās spēlēs piedzīvoja zaudējumus, tādējādi grupā ierindojoties 4. vietā.
FIFA Pasaules kauss 2006 kvalifikācijā Latvijas pretinieki cīņā par finālturnīru bija Portugāles futbola izlase, Slovākijas futbola izlase, Krievijas futbola izlase, Igaunijas futbola izlase, Lihtenšteinas futbola izlase un Luksemburgas futbola izlase. Izcīnot 4 uzvaras, trīsreiz spēlējot neizšķirti un 5 reizes zaudējot, Latvija ierindojās 5. vietā un finālturnīram nekvalificējās.
FIFA Pasaules kauss 2010 kvalifikācijā Latvija par ceļazīmi uz finālturnīru Dienvidāfrika cīnīsies ar Grieķijas futbola izlase, Izraēlas futbola izlase, Šveices futbola izlase, Moldovas futbola izlase un Luksemburgas futbola izlase izlasēm.

Trofeja


No 1930. līdz 1970. gadam Pasaules kausa ieguvējiem pasniedza Žila Rimē balva. Sākotnēji to sauca par ''Pasaules kausu'' (''World cup'' jeb ''Coupe du Monde''), taču 1946. gadā pārdēvēja par godu FIFA prezidentam, kurš sarīkoja pirmo pasaules čempionātu. 1970. gadā Brazīlija ieguva trešo titulu un kauss uz visiem laikiem nonāca tās īpašumā, taču 1983. gadā kauss tika nozagts un tā arī netika atrasts. Visticamāk, to ir pārkausējuši zagļi.
Pēc 1970. gada tika izstrādāta jauna Pasaules kausa trofeja. Šī ir ceļojošā balva, ko nav paredzēts uz visiem laikiem atstāt nevienas komandas īpašumā, lai arī cik titulus tā iegūtu, taču uz kausa tiek uzrakstīti visu ieguvējvalstu vārdi. Jauns kauss varētu tikt izstrādāts pēc 2038. gada, kad beigsies vieta, kur uz šī kausa rakstīt uzvarētājvalstu nosaukumus.
Trofeja, ko šobrīd pasniedz, ir 36 centimetrs augsta, izgatavota no 18 karātu zelts un sver 6175 grams. Pasaules kausa ieguvēji arī saņem apzeltītu, bet ne no tīra zelta izgatavotu, trofejas kopiju.

Formāts


Kvalifikācijas turnīrs


Kopš otrā Pasaules kausa FIFA Pasaules kauss 1934 tiek rīkoti kvalifikācijas turnīri, lai atsijātu vājākās komandas no finālturnīra. Tos rīko sešās FIFA kontinentālajās zonās (Āfrikā, Āzijā, Ziemeļamerikā ar Centrālameriku un Karību salām, Dienvidamerikā, Okeānijā, Eiropā) un tos pārrauga attiecīgo kontinentu konfederācijas. Pirms katra kvalifikācijas turnīra FIFA izvēlas, cik vietas atvēlēt katrai konfederācijai kausā. Pamatā izvēle tiek balstīta uz komandu stiprumu, tomēr to var ietekmēt arī konfederāciju lobijs.
Kvalifikācijas turnīrs var sākties pat trīs gadus pirms finālturnīra sākuma un ilgt divus gadus. Kvalifikācijas turnīra formāts atšķiras atkarībā no konfederācijas. Parasti vienu vai divu vietu liktenis tiek izlemts starpkontinentālu spēļu rezultātā. Piemēram, Okeānijas zonas uzvarētājkomanda cīnīsies ar Āzijas 5. vietu par tiesībām spēlēt FIFA Pasaules kauss 2010. Sākot ar FIFA Pasaules kauss 1938, rīkotājvalstij ir garantēta vieta finālturnīrā. Šādas tiesības bija arī iepriekšējiem čempioniem no 1938. līdz 2002. gadam, tomēr sākot ar FIFA Pasaules kauss 2006 arī čempioniem ir jākvalificējas. Brazīlijas futbola izlase, FIFA Pasaules kauss 2002, kļuva par pirmo čempionvienību, kurai jākvalificējas nākamajam kausam pēc čempionu titula.

Finālturnīrs


Pašreizējā finālturnīra formātā piedalās 32 nacionālās komandas. Ir divi posmi: grupu turnīrs, kam seko izslēgšanas turnīrs.
Grupu turnīrā komandas tiek sadalītas astoņās grupās. Katrā ir pa četrām komandām. Astoņas komandas tiek "izsētas" (ieskaitot rīkotājus, bet pārējās komandas tiek sadalītas grozos pēc formulas (bāzētas uz FIFA Pasaules rangs un rezultātiem iepriekšējos kausos). Komandas no katra groza izlozējot tiek sadalītas grupās. Sākot ar FIFA Pasaules kauss 1998 ir izveidoti ierobežojumi, kas vienā grupā liedz būt vairāk par divām Eiropas vai vienu jebkuras citas konfederācijas komandu.
Katrā grupā katra komanda satiekas ar katru pretinieku komandu, līdz ar to visas komandas, kuras piedalās kausā, izspēlē vismaz trīs spēles. Katras grupas pēdējais spēļu pāris tiek ieplānots vienā laikā, lai garantētu godīgumu. Divas labākās komandas no katras grupas tiek uz izslēgšanas turnīru. Lai grupā novērtētu komandas, tiek lietoti punkti. Kopš FIFA Pasaules kauss 1994 par uzvaru piešķir trīs punktus (līdz tam bija divi), par neizšķirtu - vienu un par zaudējumu nevienu. Ja vairākām komandām ir vienāds punktu skaits, labāko komandu izvēlas šādā veidā: sākumā skatās vārtu starpību, tad iesistos vārtus, tad savstarpējās spēles rezultātu un, ja līdz tam nav izdevies noteikt uzvarētāju, notiek izloze.
Izslēgšanas turnīrā komanda vienreiz tiekas ar komandu. Uzvarētāji tiek tālāk, zaudētājiem čempionāts noslēdzas. Ja nepieciešams, uzvarētāju nosaka papildlaikā vai ar pēcspēļu 11 metru sitieniem. Sākumā (astotdaļfinālā) katras grupas uzvarētājkomanda tiekas ar kādas citas grupas 2. vietu. Tam seko ceturtdaļfināli, pusfināli, trešās vietas finālmačs (kurā piedalās pusfinālu zaudētāji) un fināls.

Rīkotājvalsts izvēle


Pirmās Pasaules Kausu rīkotājvalstis tika izlemtas FIFA kongresa sanāksmēs. Vietas izvēle varēja izraisīt strīdus, jo ar kuģi no Dienvidamerikas uz Eiropa (vai otrādi), diviem futbola centriem, vajadzēja braukt trīs nedēļas. Piemēram, lēmums rīkot FIFA Pasaules kauss 1930 Urugvaja ļāva tajā piedalīties tikai četrām Eiropas komandām. Abi nākamie Pasaules kausi norisinājās Eiropā. Lēmums rīkot otro (FIFA Pasaules kauss 1938) Francija bija strīdīgs, jo Amerika (kontinents) komandas uzskatīja, ka kausa rīkošana notiek pēc rotācijas principa. Gan Argentīnas futbola izlase, gan Urugvajas futbola izlase boikotēja turnīru.
Sākot ar FIFA Pasaules kauss 1958, lai izvairītos no turpmākiem boikotiem un strīdiem, FIFA uzsāka rīkotāju rotāciju starp Ameriku un Eiropu, kas turpinājās līdz FIFA Pasaules kauss 1998. FIFA Pasaules kauss 2002, kuru rīkoja Korejas Republika un Japāna, bija pirmais, kas norisinājās Āzija, kā arī pirmais ar vairākām rīkotājvalstīm.FIFA Pasaules kauss 2010 Dienvidāfrika kļūs par pirmo Āfrikas valsti, kas rīkos Pasaules kausu. FIFA Pasaules kauss 2014 rīkos Brazīlija un tas būs pirmais Dienvidamerika kopš FIFA Pasaules kauss 1978, kā arī pirmais, kad vairāki Pasaules kausi pēc kārtas notiek ārpus Eiropas.
Tagad rīkotājvalsti izvēlas FIFA Izpildkomiteja. Tās valsts, kura vēlas rīkot Pasaules kausu, futbola asociācija, saņem "Rīkošanas Līgumu" no FIFA, kas paskaidro soļus un lietas, kuras tā gaida no spēcīgas kandidatūras. Tā arī iegūst veidlapu, kura ir jāaizpilda, oficiāli apstiprinot kandidatūru. Pēc tam, FIFA izvēlēta inspektoru grupa apmeklēs valsti, lai pārliecinātos, ka tā atbilst visām rīkošanas prasībām. Pēc tam tiek izveidots ziņojums. Pašlaik rīkotājvalsts izvēle notiek sešus vai septiņus gadus pirms turnīra rīkošanas.
2010. un 2014. gada Pasaules kausos finālturnīra rīkošanas tiesības tiek rotētas starp konfederācijām, ļaujot vienīgi valstīm no noteiktas konfederācijas (Āfrika 2010. gada, Dienvidamerika 2014. gadā) kandidēt uz turnīra rīkošanu. Rotēšanas princips tika ieviests pēc strīdiem sakarā ar Vācijas uzvaru pār Dienvidāfriku cīņā par FIFA Pasaules kauss 2006 rīkošanu. Tomēr kontinentālās rotēšanas princips neturpināsies pēc 2014. gada, tāpēc katra valsts, izņemot tās, kas pieder iepriekšējo divu turnīru rīkotājkonfederācijām, var kandidēt Pasaules kausa rīkošanai sākot ar FIFA Pasaules kauss 2018. Tas daļēji ir domāts, lai neatgadītos līdzīgs scenārijs kā 2014. gadā, kad turnīra rīkošanai pieteicās tikai Brazīlija.

Rezultāti


Pasaules kausu kopsavilkumi

Veiksmīgākās komandas


Attēls:World cup winners.png
- 5 tituli (1958, 1962, 1970, 1994, 2002)
- 4 tituli (1934, 1938, 1982, 2006)
Vācijas futbola izlase - 3 tituli (1954, 1974, 1990)
- 2 tituli (1930, 1950)
- 2 tituli (1978, 1986)
- 1 tituls (1966)
- 1 tituls (1998)
- 1 tituls (2010)

Rekordi un statistika


Lielākās uzvaras: Ungārijas futbola izlase - Dienvidkorejas futbola izlase 9:0 (FIFA Pasaules kauss 1954), Dienvidslāvijas futbola izlase - Kongo DR futbola izlase 9:0 (FIFA Pasaules kauss 1974), Ungārijas futbola izlase - Salvadoras futbola izlase 10:1 (FIFA Pasaules kauss 1982)
Ātrākie vārti: Hakans Šīkīrs, 11. sekunde, Turcijas futbola izlase - Dienvidkorejas futbola izlase (FIFA Pasaules kauss 2002)
Visvairāk dalības reižu finālturnīros: Antonio Karbahals (Meksikas futbola izlase, FIFA Pasaules kauss 1950-FIFA Pasaules kauss 1966), Lotārs Mateuss (Vācijas futbola izlase, FIFA Pasaules kauss 1954-FIFA Pasaules kauss 1998)
Visvairāk spēļu finālturnīros: Lotārs Mateuss - 25
Visvairāk gūto vārtu finālturnīros: Ronaldu (Brazīlijas futbola izlase, FIFA Pasaules kauss 1994-FIFA Pasaules kauss 2006) - 14
Visvairāk gūto vārtu vienā finālturnīrā: Žists Fontēns (Francijas futbola izlase, FIFA Pasaules kauss 1958) - 13
Vecākais spēlētājs, kas guvis vārtus: Rožē Milla (Kamerūnas futbola izlase, FIFA Pasaules kauss 1994), pret Krievijas futbola izlase, vecums - 42 gadi, 39 dienas

Piezīmes un atsauces

Ārējās saites


http://www.fifaworldcup.com/ FIFA Pasaules kausa oficiālā mājaslapa
http://www.fifa.com/worldcup/archive/ FIFA Pasaules kausu arhīvs
Kategorija:Futbols
af:Sokker-Wêreldbeker
als:Fußball-Weltmeisterschaft
am:የዓለም ዋንጫ
an:Copa Mundial de Fútbol
ar:كأس العالم لكرة القدم
arz:كاس العالم لكورة القدم
az:FİFA Dünya Kuboku
bar:Fuaßboi-Wejtmoastaschaft
be:Чэмпіянат свету па футболе
be-x-old:Чэмпіянат сьвету па футболе
bg:Световно първенство по футбол
bn:ফিফা বিশ্বকাপ
br:Kib vell-droad ar bed
bs:Svjetsko prvenstvo u nogometu
ca:Copa del Món de Futbol
cs:Mistrovství světa ve fotbale
cy:Cwpan y Byd Pêl-droed
da:VM i fodbold
de:Fußball-Weltmeisterschaft
el:Παγκόσμιο Κύπελλο Ποδοσφαίρου
en:FIFA World Cup
eo:Futbala Mondpokalo
es:Copa Mundial de Fútbol
et:Jalgpalli maailmameistrivõistlused
eu:Munduko Futbol Txapelketa
fa:جام جهانی فوتبال
fi:Jalkapallon maailmanmestaruuskilpailut
fo:HM fótbóltur
fr:Coupe du monde de football
fur:Cope dal mont di balon
fy:Wrâldkampioenskip fuotbal
ga:Corn Sacair an Domhain
gl:Copa do Mundo de Fútbol
gu:ફિફા વિશ્વ કપ
he:גביע העולם בכדורגל
hi:फ़ीफा विश्व कप
hr:Svjetsko prvenstvo u nogometu
hu:Labdarúgó-világbajnokság
hy:Ֆուտբոլի աշխարհի առաջնություն
id:Piala Dunia FIFA
io:Mondala Kupo di Futbalo
is:Heimsmeistaramót landsliða í knattspyrnu karla
it:Campionato mondiale di calcio
ja:FIFAワールドカップ
jv:Piala Donya FIFA
ka:მსოფლიო საფეხბურთო ჩემპიონატი
kk:Футболдан әлем чемпионаты
km:World Cup
ko:FIFA 월드컵
ku:Kasa Cîhanê
la:Certamen Mundanum Pedilusorium
lb:Foussball-Weltmeeschterschaft
lt:FIFA Pasaulio taurė
mhr:Футбол дене тӱнямбал чемпионат
mk:Светско првенство во фудбал
ml:ലോകകപ്പ്‌ ഫുട്ബോൾ
mn:Хөлбөмбөгийн дэлхийн аварга шалгаруулах тэмцээн
mr:फिफा विश्वचषक
ms:Piala Dunia FIFA
mt:Tazza tad-Dinja tal-Futbol
my:ဖီဖာ ကမ္ဘာ့ဖလား
nap:Campionato munniale 'e pallone
ne:फुटबल विश्वकप
nl:Wereldkampioenschap voetbal
no:Verdensmesterskapet i fotball
pl:Mistrzostwa świata w piłce nożnej
pt:Copa do Mundo FIFA
qu:Piluta Hayt'ay Pachantin Kupa
ro:Campionatul Mondial de Fotbal
ru:Чемпионат мира по футболу
scn:Campiunatu munniali di palluni
sh:FIFA Svjetsko prvenstvo
si:FIFA ලෝක කුසලානය
simple:FIFA World Cup
sk:Majstrovstvá sveta vo futbale
sl:Svetovno prvenstvo v nogometu
so:Koobka Adduunka
sq:FIFA Kampionati Botëror i Futbollit
sr:Светско првенство у фудбалу
sv:Världsmästerskapet i fotboll
sw:Kombe la Dunia la FIFA
ta:உலகக்கோப்பை காற்பந்து
tg:Чемпионати ҷаҳон оид ба футбол
th:ฟุตบอลโลก
tr:FIFA Dünya Kupası
uk:Чемпіонат світу з футболу
ur:فیفا عالمی کپ
vec:Canpionato mondiałe de bałon
vi:Giải vô địch bóng đá thế giới
vls:Weireldkampioenschap foetbol
yo:Ife-ẹ̀yẹ Àgbáyé Bọ́ọ̀lù-ẹlẹ́sẹ̀
zh:世界盃足球賽
zh-min-nan:FIFA Sè-kài-poe
zh-yue:FIFA世界盃

Kategorija:Politika


Kategorija:Pamatkategorijas
Kategorija:Sabiedrība
ab:Акатегориа:Аполитика
af:Kategorie:Politiek
als:Kategorie:Politik
am:መደብ:የፖለቲካ ጥናት
an:Categoría:Politica
ar:تصنيف:سياسة
arz:تصنيف:سياسه
ast:Categoría:Política
az:Kateqoriya:Siyasət
ba:Категория:Сәйәсәт
bar:Kategorie:Politik
bat-smg:Kateguorėjė:Puolitėka
be:Катэгорыя:Палітыка
be-x-old:Катэгорыя:Палітыка
bg:Категория:Политика
bm:Catégorie:Politiki
bn:বিষয়শ্রেণী:রাজনীতি
bo:Category:ཆབ་སྲིད།
bpy:থাক:রাজনীতি
br:Rummad:Politikerezh
bs:Kategorija:Politika
ca:Categoria:Política
cbk-zam:Categoría:Politica
cdo:Category:Céng-dê
ceb:Kategoriya:Politika
ckb:پۆل:سیاسەت
co:Category:Pulitica
crh:Kategoriya:Siyaset
cs:Kategorie:Politika
csb:Kategòrëjô:Pòlitika
cy:Categori:Gwleidyddiaeth
da:Kategori:Politik
de:Kategorie:Politik
diq:Category:Siyaset
dsb:Kategorija:Politika
el:Κατηγορία:Πολιτική
eml:Categoria:POLITICA
en:Category:Politics
eo:Kategorio:Politiko
es:Categoría:Política
et:Kategooria:Poliitika
eu:Kategoria:Politika
ext:Category:Pulítica
fa:رده:سیاست
fi:Luokka:Politiikka
fiu-vro:Katõgooria:Poliitiga
fo:Bólkur:Politikkur
fr:Catégorie:Politique
frr:Kategorie:Politiik
fy:Kategory:Polityk
ga:Catagóir:Polaitíocht
gag:Kategoriya:Politika
gan:Category:政治
gd:Category:Sluagh-iùl
gl:Categoría:Política
gu:શ્રેણી:રાજનીતી
gv:Ronney:Politickaght
he:קטגוריה:פוליטיקה
hi:श्रेणी:राजनीति
hif:Category:Rajniti
hr:Kategorija:Politika
hsb:Kategorija:Politika
ht:Kategori:Politik
hu:Kategória:Politika
hy:Կատեգորիա:Քաղաքականություն
ia:Categoria:Politica
id:Kategori:Politik
ie:Categorie:Politica
ilo:Category:Politika
io:Kategorio:Politiko
is:Flokkur:Stjórnmál
it:Categoria:Politica
ja:Category:政治
jbo:Category:plajva
jv:Kategori:Politik
ka:კატეგორია:პოლიტიკა
kab:Taggayt:Tasertit
kbd:Category:Политикэ
ki:Category:Politics
kk:Санат:Саясат
kl:Sumut atassuseq:Politik
kn:ವರ್ಗ:ರಾಜಕೀಯ
ko:분류:정치
koi:Категория:Политика
krc:Категория:Политика
ksh:Saachjrupp:Politik
ku:Kategorî:Siyaset
kw:Class:Gwlasegeth
la:Categoria:Res politicae
lb:Kategorie:Politik
li:Categorie:Politiek
lij:Categorîa:Politica
lmo:Categuria:Pulítica
ln:Catégorie:Politiki
mdf:Категорие:Политиксь
mg:Sokajy:Politika
mhr:Категорий:Политике
mk:Категорија:Политика
ml:വർഗ്ഗം:രാഷ്ട്രീയം
mn:Ангилал:Улс төр
mr:वर्ग:राजकारण
ms:Kategori:Politik
mt:Kategorija:Politika
mwl:Catadorie:Política
nah:Neneuhcāyōtl:Cemitquimatiliztli
nap:Categurìa:Puliteca
nds:Kategorie:Politik
nds-nl:Kattegerie:Politiek
ne:श्रेणी:राजनीति
new:पुचः:राजनीति
nl:Categorie:Politiek
nn:Kategori:Politikk
no:Kategori:Politikk
nrm:Category:Politique
oc:Categoria:Politica
os:Категори:Политикæ
pag:Category:Politika
pam:Category:Politika
pap:Category:Polítika
pfl:Kategorie:Bolidik
pl:Kategoria:Polityka
pms:Categorìa:Polìtica
ps:وېشنيزه:سياست
pt:Categoria:Política
qu:Katiguriya:Kawpay
rm:Categoria:Politica
rmy:Shopni:Forovipen
ro:Categorie:Politică
ru:Категория:Политика
rw:Category:Politiki
sah:Категория:Политика
sc:Categoria:Polìtiga
scn:Catigurìa:Pulìtica
sco:Category:Politics
se:Category:Politihkka
sh:Kategorija:Politika
simple:Category:Politics
sk:Kategória:Politika
sl:Kategorija:Politika
so:Category:Siyaasad
sq:Kategoria:Politikë
sr:Категорија:Политика
stq:Kategorie:Politik
su:Kategori:Pulitik
sv:Kategori:Politik
sw:Jamii:Siasa
szl:Kategoria:Polityka
ta:பகுப்பு:அரசியல்
th:หมวดหมู่:การเมือง
tk:Kategoriýa:Syýasat
tl:Kategorya:Politika
tpi:Category:Politikis
tr:Kategori:Siyaset
tt:Төркем:Säyäsät
uk:Категорія:Політика
ur:زمرہ:سیاست
uz:Turkum:Siyosat
vec:Categoria:Pułitega
vep:Kategorii:Politik
vi:Thể loại:Chính trị
vls:Categorie:Polletiek
vo:Klad:Bolit
wa:Categoreye:Politike
war:Category:Politika
wo:Wàll:Politig
xmf:კატეგორია:პოლიტიკა
yi:קאַטעגאָריע:פאליטיק
yo:Ẹ̀ka:Ìṣèlú
zea:Categorie:Politiek
zh:Category:政治
zh-classical:Category:政治
zh-min-nan:Category:Chèng-tī
zh-yue:Category:政治

Dzelzs


Dzelzs ir ķīmiskais elements ar simbolu Fe un atomskaitli 26. Dzelzs ir 8. grupas 4. perioda metāls.
Tipisks dzelzs atoms sver 56 reizes vairāk kā tipisks ūdeņradis atoms. Dzelzs ir ļoti izplatīts metāls, un to uzskata par desmito visizplatītāko elementu Visumā. Dzelzs ir svarīgākā Zeme (planēta) sastāvdaļa (34,6% masas) un kopā ar niķelis atrodas galvenokārt tās kodolā. Zemes garoza dzelzs ir otrais izplatītākais metāls aiz alumīnijs. Dzelzs ir feromagnētisms metāls un dabā ir sastopama galvenokārt savienojumu veidā, lai gan retumis atrodami dabiski tīrradņi, kā arī kosmiskas izcelsmes meteorīts dzelzs. Ir sastopamas oksīds, sulfīdi un karbonāti dzelzsrūdas; lielāko daļu dzelzs parasti iegūst no oksīdu rūdām. Savienojumos dzelzs visbiežāk ir divvērtīga (reducētā forma) vai trīsvērtīga (oksidētā forma).

Atrašanās dabā


Dzelzs tīrradņi, kas izveidojušies, magmai atdziestot, sastopami reti (Grenlande, Francija, Vācija). Taču dzelzs pēc elementu izplatības Zemes garozā ieņem 4. vietu ( aiz skābeklis, silīcijs, un alumīnijs), jo tā veido daudzus minerālus un iežus. Svarīgākie no tiem ir magnetīts (magnētiskā dzelzsrūda), hematīts (sarkanā dzelzsrūda), limonīts (brūnā dzelzsrūda), siderīts (dzelzs špats), pirīts (dzelzs kolčedāns), arsenopirīts (arsēna kolčedāns). Dzelzi satur arī parastais māls.
Bagātākās dzelzsrūdu atradnes ir Urāli (Magņitogorska), Ukraina Krivojrogas baseinā, Kerčas pussala, Kurskas rajonā (Kurskas magnētiskā anomālija), Zviedrija, Norvēģija, Francijā, Polija, Austrija, kā arī Ziemeļāfrika (Atlasa kalni), Amerikas Savienotās Valstis (Augšezers rajonā).
Uzskata, ka Zemes kodolā dzelzs masas daļa ir 90% (10% sastāda niķelis un kobalts).
Dzelzij ir liela nozīme dzīvajā dabā. Pieauguša cilvēka organisms satur 4 — 5 g Fe, ap 70% no tās ietilpst hemoglobīns, kas pārnes skābekli no elpošanas orgāniem uz audiem. augi dzelzs piedalās hlorofils veidošanās procesā.

Iegūšana


Ķīmiski tīru dzelzi iegūst vai nu dzelzs sāļi ūdens šķīdumu elektrolīzes procesā, vai termiski sadalot dzelzs pentakarbonils.
Rūpniecībā dzelzi iegūst galvenokārt dažādu dzelzs un oglekļa sakausējumu — čuguns un tērauds veidā, reducējot bagātināto dzelzsrūdu dzelzs oksīdus ar koksa ogleklis, resp., ar oglekļa monoksīds vai metāns:
:Fe<sub>2</sub>O<sub>3</sub> + 3 CO → 2 Fe + 3 CO<sub>2</sub>

Īpašības


Dzelzs ir sudrabbalts, plastisks, viegli kaļams un velmējams metāls. Tīra dzelzs ir mīkstāka par zelts un sudrabs, bet cietāka par alumīniju. Dzelzs fizikālās un mehāniskās īpašības būtiski ietekmē dažādi piemaisījumi. Tā, piemēram, čuguns, kurā oglekļa un dažādu citu piemaisījumu masas daļa ir 1,7 — 6,67%, parastajos apstākļos nav kaļams.
Dzelzij piemīt magnētiskas īpašības.
Dzelzs ir vidēji aktīvs metāls, taču ķīmiski tīra, kompakta dzelzs parastajos apstākļos ir izturīga pret sausa gaisa un tīra ūdens iedarbību. Dzelzs, kas satur nedaudz piemaisījumu, reaģē ar zemes atmosfēra esošo skābekli un ūdens tvaikiem. Irdenā rūsas kārtiņa dzelzi neaizsargā no tālākās gaisa iedarbības. Sausā gaisā un jo sevišķi paaugstinātā temperatūrā (apmēram 500 grādi) uz dzelzs virsmas veidojas dzelzs oksīda aizsargslānis, kas metālu tomēr nedaudz pasargā no apkārtējās vides iedarbības.
Svaigs dzelzs pulveris ir pirofors. Laboratorijā piroforo dzelzi ērti iegūt, karsējot dzelzs oksalāts kristālhidrāts termoizturīgā mēģene. Ja piroforās dzelzs pulveri izkaisa gaisā, tas reaģē ar skābekli, veidojot kvēlojošu dzirksteļu spietu.
Sakarsēta kompakta dzelzs gaisā oksidējas pakāpeniski, veidojot melnas dzelzs oksīda plāksnītes. Tīrā skābeklī dzelzs stieple dzirksteļojot sadeg. Paaugstinātā temperatūrā dzelzs reaģē ar gandrīz visiem nemetāliem, veidojot dažāda sastāva binārais savienojums. Dzelzs savienojumi ar sērs un fosfors negatīvi ietekmē tērauda un citu sakausējumu īpašības.
Parastos apstākļos dzelzs reaģē ar atšķaidītām skābe, veidojot dzelzs sāļus. Saskaņā ar metālu elektroķīmisko spriegumu rindu dzelzs aizvieto mazāk aktīvus metālus to sāļu šķīdumos. Sakarsēta līdz sarkankvēlei, dzelzs reaģē ar ūdens tvaiku. Ar sārmiem dzelzs nereaģē.

Izmantošana


Dzelzs mūsdienās ir svarīgākais metāls, jo dzelzs un tās sakausējumi (melnie metāli) veido aptuveni 95% no metalurģijas produkcijas. Melnās metalurģijas pamatā ir čuguna (ķeta) un oglekļa tērauda ražošana. No oglekļa tērauda iegūst leģētos tēraudus, kurus iedala mazleģētos (piedevas līdz 2,5%), vidēji leģētos (piedevas 2,5 — 15%) un augstleģētos (piedevas > 15%) tēraudos. Leģētos tēraudus savukārt iedala speciālajos tēraudos:
cietajos tēraudos (12% Mn, 15 — 18% Cr);
instrumentu tēraudos (15 — 18% W, Cr, V, Mo);
nerūsošajos un termiski izturīgajos tēraudos (aptuveni 12% Cr, Ni, Si, Al); uz to izstrādājumu virsmas veidojas blīva oksīda aizsargkārtiņa.
Tīru vai oglekļa tēraudu ar mazu C saturu (0,04% C) izmanto laboratoriju praksē, kā arī par katalizatoru neorganisko un organisko vielu sintēzēs.

Skatīt arī


Čuguns
Tērauds

Literatūra


N. Ahmetovs. Neorganiskā ķīmija, Rīga, "Zvaigzne", 1978, 584. — 596. lpp.
Kategorija:Ķīmiskie elementi
Kategorija:Pārejas metāli
af:Yster
als:Eisen
am:ብረት
an:Fierro
ang:Īsen
ar:حديد
arc:ܦܪܙܠܐ
ast:Fierro
az:Dəmir
ba:Тимер
bat-smg:Gelžis
be:Жалеза
be-x-old:Жалеза
bg:Желязо
bjn:Wasi
bn:লোহা
br:Houarn
bs:Željezo
ca:Ferro
chr:ᏔᎷᎩᏍᎩ
ckb:ئاسن
co:Ferru
cs:Železo
cv:Тимĕр
cy:Haearn
da:Jern
de:Eisen
dv:ދަގަނޑު
el:Σίδηρος
en:Iron
eo:Fero
es:Hierro
et:Raud
eu:Burdina
ext:Hierru
fa:آهن
fi:Rauta
fiu-vro:Raud
fr:Fer
frr:Stälj
fur:Fier
fy:Izer
ga:Iarann
gan:鐵
gd:Iarann
gl:Ferro
gn:Ambopyita
gu:લોખંડ
gv:Yiarn
hak:Thiet
he:ברזל
hi:लोहा
hif:Loha
hr:Željezo
ht:Fè
hu:Vas
hy:Երկաթ
ia:Ferro
id:Besi
ie:Ferre
io:Fero
is:Járn
it:Ferro
ja:鉄
jbo:tirse
jv:Wesi
ka:რკინა
kg:Kibende
kk:Темір
kn:ಕಬ್ಬಿಣ
ko:철
koi:Кӧрт
ksh:Eisen
ku:Hesin
kv:Кӧрт
kw:Horn
la:Ferrum
lb:Eisen
lbe:Мах
li:Iezer
lij:Færo (elemento)
lmo:Fer
ln:Ebendé
lt:Geležis
mg:Vy
mi:Rino
mk:Железо
ml:ഇരുമ്പ്
mn:Төмөр (химийн элемент)
mr:लोखंड
ms:Besi
mt:Ħadid
my:သံ (သတ္တု)
myv:Кшни
nah:Tlīltic tepoztli
nds:Iesen
nds-nl:Iezer
ne:फलाम
new:नँ
nl:IJzer (element)
nn:Jern
no:Jern
nrm:Fé
nv:Béésh (Fe)
oc:Fèrre
or:ଲୌହ
os:Æфсæйнаг
pa:ਲੋਹਾ
pap:Heru
pl:Żelazo
pnb:لوآ
ps:اوسپنه
pt:Ferro
qu:Khillay
ro:Fier
ru:Железо
rue:Желїзо
sa:अयः
sah:Тимир
scn:Ferru
sco:Airn
sh:Željezo
simple:Iron
sk:Železo
sl:Železo
so:Bir
sq:Hekuri
sr:Гвожђе (хемијски елемент)
stq:Iersen
sv:Järn
sw:Chuma
ta:இரும்பு
te:ఇనుము
tg:Оҳан
th:เหล็ก
tl:Bakal
tr:Demir
ug:تۆمۈر
uk:Залізо
ur:لوہا
uz:Temir
vec:Fero
vep:Raud
vi:Sắt
vls:Yzer (element)
wa:Fier
war:Puthaw
xal:Төмр
yi:אייזן
yo:Iron
za:Diet
zh:铁
zh-min-nan:Thih
zh-yue:鐵

Futbola klubu uzskaitījums


Futbols klubi:

Anglijas futbola klubi


Londonas "Arsenal" (''Arsenal Football Club'') (Londona)
Chelsea F.C. (''Chelsea Football Club'') (Londona)
Liverpool F.C. (''Liverpool Football Club'') (Liverpūle)
Manchester United F.C. (''Manchester United Football Club'') (Mančestera)
Middlesbrough F.C. (''Middlesbrough Football Club'') (Midlzboro)
Newcastle United F.C. (''Newcastle United Football Club'') (Ņūkāsla pie Tainas)

Argentīnas futbola klubi


Arsenal de Sarandí (''Arsenal Fútbol Club'') (Avellaneda)
Club Atlético Boca Juniors (''Club Atlético Boca Juniors'') (Buenosairesa)
Estudiantes de La Plata (''Estudiantes de La Plata'') (La Plata)
Club Atlético River Plate (''Club Atlético River Plate'') (Buenosairesa)
Club Atlético Vélez Sársfield (''Club Atlético Vélez Sársfield'') (Buenosairesa)

Beļģijas futbola klubi


Briseles "Anderlecht" (''Royal Sporting Club Anderlecht'') (Brisele)
FC Brugge (''Club Brugge Koninklijke Voetbalvereniging'') (Brige)

Brazīlijas futbola klubi


América Futebol Clube (RN) (''América Futebol Clube (RN)'') (Natala)
Clube Atlético Mineiro (''Clube Atlético Mineiro'') (Belu Orizonti)
Clube Atlético Paranaense (''Clube Atlético Paranaense'') (Kuritiba)
Botafogo de Futebol e Regatas (''Botafogo de Futebol e Regatas'') (Riodežaneiro)
Sport Club Corinthians Paulista (''Sport Club Corinthians Paulista'') (Sanpaulu (pilsēta))
Coritiba Foot Ball Club (''Coritiba Foot Ball Club'') (Kuritiba)
Cruzeiro Esporte Clube (''Cruzeiro Esporte Clube'') (Belu Orizonti)
Figueirense Futebol Clube (''Figueirense Futebol Clube'') (Florianopolisa)
Clube de Regatas do Flamengo (''Clube de Regatas do Flamengo'') (Riodežaneiro)
Fluminense Football Club (''Fluminense Football Club'') (Riodežaneiro)
Fortaleza Esporte Clube (''Fortaleza Esporte Clube'') (Fortaleza)
Goiás Esporte Clube (''Goiás Esporte Clube'') (Gojanija)
Grêmio Foot-Ball Porto Alegrense (''Grêmio Foot-Ball Porto Alegrense'') (Portualegri)
Sport Club Internacional (''Sport Club Internacional'') (Portualegri)
Esporte Clube Juventude (''Esporte Clube Juventude'') (Kaksiasa do Sula)
Clube Náutico Capibaribe (''Clube Náutico Capibaribe'') (Resifi)
Sociedade Esportiva Palmeiras (''Sociedade Esportiva Palmeiras'') (Sanpaulu (pilsēta))
Paraná Clube (''Paraná Clube'') (Kuritiba)
Paulista Futebol Clube (''Paulista Futebol Clube'') (Paulista (pilsēta))
Associação Atlética Ponte Preta (''Associação Atlética Ponte Preta'') (Kampinasa)
Santa Cruz Futebol Clube (''Santa Cruz Futebol Clube'') (Resifi)
Santos Futebol Clube (''Santos Futebol Clube'') (Santoša)
Associação Desportiva São Caetano (''Associação Desportiva São Caetano'') (Saukaetano do Sula)
São Paulo Futebol Clube (''São Paulo Futebol Clube'') (Sanpaulu (pilsēta))
Sport Club do Recife (''Sport Club do Recife'') (Resifi)
Club de Regatas Vasco da Gama (''Club de Regatas Vasco da Gama'') (Riodežaneiro)

Bulgārijas futbola klubi


Sofijas "Levski" (''PFC Levski Sofia'') (Sofija)

Francijas futbola klubi


AJ Auxerre (''Association de la Jeunesse Auxerroise'') (Aukserre)
AS Monaco (''Association Sportive de Monaco Football Club'') (Monako)
FC Girondins de Bordeaux (''Football Club des Girondins de Bordeaux'') (Bordo)
Lille OSC (''Lille Olympique Sporting Club Lille Métropole'') (Vilnēva d'Aska)
Paris Saint-Germain (''Paris Saint-Germain Football Club'') (Parīze)
RC Lens (''Racing Club de Lens'') (Lens)
Olympique Lyonnais (''Olympique Lyonnais'') (Liona)
Olympique de Marseille (''Olympique de Marseille'') (Marseļa)

Grieķijas futbola klubi


Pirejas "Olympiacos" (futbola klubs) (''Olympiacos CFP'') (Pireja)
Atēnu "Panathinaikos" (futbola klubs) (''Panathinaikos Athlitikos Omilos 1908'') (Atēnas)

Itālijas futbola klubi


AC Milan (''Associazione Calcio Milan 1899 SpA'') (Milāna)
A.S. Roma (''Associazione Sportiva Roma SpA'') (Roma)
Atalanta B.C. (''Atalanta Bergamasca Calcio SpA'') (Bergamo)
Empoli F.C. (''Empoli Football Club SpA'') (Empoli)
F.C. Internazionale Milano (''Football Club Internazionale Milano SpA'') (Milāna)
Juventus (''Juventus Football Club 1897 SpA'') (Turīna)
A.S. Livorno Calcio (''Associazione Sportiva Livorno Calcio SrL'') (Livorno (pilsēta))
Parma F.C. (''Parma Football Club SpA'') (Parma)
S.S. Lazio (''Società Sportiva Lazio SpA'') (Roma)
U.S. Città di Palermo (''Unione Sportiva Città di Palermo SpA'') (Palermo)

Krievijas futbola klubi


FC Lokomotiv Moskva (''Локомотив Москва'') (Maskava)
PFC CSKA Moskva (''Центральный Спортивный Клуб Армии Москва'') (Maskava)
Zenit Sanktpeterburg (''Футбольный клуб Зенит Санкт-Петербург'') (Sanktpēterburga)

Latvijas futbola klubi

Nīderlandes futbola klubi


AZ Alkmaar (''Alkmaar Zaanstreek'') (Alkmāra)
Ajax Amsterdam (''Amsterdamsche Football Club Ajax'') (Amsterdama)
PSV Eindhoven (''Philips Sport Vereniging'') (Eindhovena)

Polijas futbola klubi


Vronku "Amika" (''Klub Sportowy Amica Wronki'') (Vronki)

Portugāles futbola klubi


F.C. Porto (''Futebol Clube do Porto'') (Porto)
SL Benfica (''Sport Lisboa e Benfica'') (Lisabona)
Sporting (''Sporting Clube de Portugal'') (Lisabona)

Rumānijas futbola klubi


Bukarestes "Dinamo" (''Fotbal Club Dinamo Bucureşti'') (Bukareste)
Bukarestes "Rapid" (''AFC Rapid Bucureşti'') (Bukareste)
Bukarestes "Steaua" (''Fotbal Club Steaua Bucureşti'') (Bukareste)

Skotijas futbola klubi


Glāzgovas "Celtic" (''The Celtic Football Club'') (Glāzgova)
Glāzgovas "Rangers" (''Rangers Football Club'') (Glāzgova)

Spānijas futbola klubi


Deportivo de La Coruña (''Real Club Deportivo de La Coruña'') (Akoruņa)
FC Barcelona (''Futbol Club Barcelona'') (Barselona)
Málaga CF (''Málaga Club de Fútbol'') (Malaga)
R.C. Celta de Vigo (''Real Club Celta de Vigo S.A.D'') (Vigo)
Real Betis (''Real Betis Balompié'') (Sevilla)
Real Madrid (''Real Madrid Club de Fútbol'') (Madride)
Real Zaragoza (''Real Zaragoza'') (Saragosa)
Sevilla FC (''Sevilla Fútbol Club'') (Sevilla)
Valencia CF (''Valencia Club de Fútbol'') (Valensija)
Villarreal CF (''Villarreal Club de Fútbol'') (Villarreala)

Šveices futbola klubi


FC Basel (''Fussballclub Basel'') (Bāzele)
Fussballclub Zürich (''Fussballclub Zürich'') (Cīrihe)
Grasshopper-Club Zürich (''Neue Grasshopper Fussball AG'') (Cīrihe)

Ukrainas futbola klubi


Kijevas "Dinamo" (''FK Dinamo Kiev'') (Kijeva)
Doņeckas "Šahtar" (''FK Šahtar Doņeck'') (Doņecka)

Turcijas futbola klubi


Beşiktaş J.K. (''Beşiktaş Jimnastik Kulübü'') (Stambula)
Fenerbahçe (''Fenerbahçe Spor Kulübü'') (Stambula)

Vācijas futbola klubi


Bayern München (''FC Bayern München'') (Minhene)
Bayer 04 Leverkusen (''TSV Bayer 04 Leverkusen e.V.'') (Leverkūzene)
Eintracht Frankfurt (''Eintracht Frankfurt'') (Frankfurte pie Mainas)
FC Schalke 04 (''FC Gelsenkirchen-Schalke 04 e.V.'') (Gelzenkirhene)
Hertha BSC (''Hertha Berliner Sport Club'') (Berlīne)
SV Werder Bremen (''Werder Bremen GmbH & Co KG aA'') (Brēmene)
VfB Stuttgart (''VfB Stuttgart 1893 e.V.'') (Štutgarte)
Kategorija:Futbols
Kategorija:Uzskaitījumi
Kategorija:Futbola klubi
bs:Spisak nogometnih klubova
ca:Llista de clubs de futbol
cs:Seznam fotbalových klubů
en:List of association football clubs
es:Anexo:Equipos de fútbol por país
hr:Dodatak:Popis nogometnih klubova
hu:Labdarúgócsapatok listája
id:Daftar tim sepak bola di dunia
jv:Dhaptar tim Bal-balan ing donya
ro:Liste ale echipelor de fotbal
ru:Список футбольных клубов
tg:Рӯйхати дастаҳои футбол
zh:足球俱樂部列表

Atoms

Attēls:Helium atom QM latviski.svg atoma uzbūve un izmēri]]
Atoms (, ''atomos'' — ‘nedalāms’) ir vielas pamatvienība, kuru pamatā veido atoma kodols, un tam savukārt apkārt riņķo elektriskais lādiņš elektrons elektronu mākonis. Atoma kodols sastāv no pozitīvi lādētu protons un elektriski neitrālu neitrons sajaukuma (izņemot protijs, kurš ir vienīgais stabilais izotops, kuram kodolā nav neitronu). Atoma elektronus pie kodola piesaista elektromagnētiskais spēks. Tāpat atomi vai atomu grupas var savstarpēji saistīties kopā, veidojot molekulas. Atomi, saturot vienādu skaitu protonus un elektronus, ir elektriski neitrāli, bet ja šis skaits nav vienāds, tad veidojas pozitīvi vai negatīvi lādēts jons. Atomi tiek klasificēti pēc protonu un neitronu skaita tā kodolā: protonu skaits nosaka ķīmiskais elements, bet neitronu skaits nosaka elementa izotops. Atoms ir mazākā vielas sastāvdaļa, kas saglabā vielas ķīmiskās īpašības.

Atoma uzbūve


Lielākā daļa atomu sastāv no trim mazākām daļiņām:
elektrons, kas ir negatīvi lādēti; elektrons ir visvieglākā atoma sastāvdaļa - tā masa ir aptuveni 1/1836 no protona masas. Elektronu iedarbība ar citiem atomiem parasti ir galvenais iemesls ķīmiskajām saitēm.
neitrons, kam nav elektriskais lādiņš - tie ir neitrāli; to masa ir aptuveni 1838 reizes lielāka par elektrona masu.
protons, kas ir pozitīvi lādēti; protonu masa ir aptuveni 1836 reizes lielāka par elektrona masu jeb vienāda ar neitrona masu. To skaits nosaka ķīmiskā elementa piederību, t.i. - nosaukumu.
Atomi parasti ir apvienoti molekula - piemēram, ūdens molekula sastāv no diviem ūdeņradis atomiem un viena skābeklis atoma, slāpekļa molekula - no diviem slāpekļa atomiem. Ja atomam kāds cits atoms atrauj vienu vai vairākus elektrons, veidojas jons - pozitīvi vai negatīvi lādēts atoms.
Atoms ir ķīmiskā elementa vissīkākā daļiņa; vielu teorētiskās ķīmiskās dalāmības robeža.

Atoma kodols


Pēc Ernests Rezerfords eksperimentiem, 1919. gadā atklājās, ka atoma centrā ir pozitīvi lādēta daļiņa, kuru viņš nosauca par protonu. 1932. gadā krievu pētnieks Dmitrijs Ivaņenko un vācu zinātnieks Verners Heizenbergs izvirzīja hipotēzi, ka atoma kodols sastāv no divu veidu daļiņām, no protona un neitrona, ko vienkopus sauc par nukloniem (latīņu valodā ''nucleus'' nozīmē kodols). Šī hipotēze attaisnojās un izrādījās patiesa. Tā kā jau tika minēts, ka elektroni ir daudz vieglāki nekā nukloni, tad var teikt, ka praktiski visa atoma masa koncentrējas kodolā. Kodolam attiecībā pret pašu atomu ir ļoti sīks izmērs: atoma diametrs ir <math>10^{-10}</math>m, bet kodola diametrs ir tikai <math>10^{-15}</math>m. Šis fakts pierāda, ka kodols ir ārkārtīgi blīvs.
<br clear=all>

Skatīt arī


Molekula
Kategorija:Atomfizika
Kategorija:Viela
Kategorija:Ķīmija
af:Atoom
als:Atom
an:Atomo
ar:ذرة
arz:ذره
as:পৰমাণু
ast:Átomu
az:Atom
bar:Atom
bat-smg:Atuoms
be:Атам
be-x-old:Атам
bg:Атом
bn:পরমাণু
br:Atom
bs:Atom
bug:Atong
ca:Àtom
ce:Atam
ckb:گەردیلە
cs:Atom
cy:Atom
da:Atom
de:Atom
dsb:Atom
el:Άτομο
en:Atom
eo:Atomo
es:Átomo
et:Aatom
eu:Atomo
ext:Átomu
fa:اتم
fi:Atomi
fiu-vro:Aadom
fo:Atom
fr:Atome
frr:Atoom
fy:Atoom
ga:Adamh
gl:Átomo
gv:Breneen
haw:ʻĀtoma
he:אטום
hi:परमाणु
hif:Atom
hr:Atom
hsb:Atom
ht:Atòm
hu:Atom
hy:Ատոմ
ia:Atomo
id:Atom
ilo:Atomo
io:Atomo
is:Frumeind
it:Atomo
ja:原子
jbo:ratni
jv:Atom
ka:ატომი
kk:Атом
kn:ಪರಮಾಣು
ko:원자
ku:Atom
ky:Атом
la:Atomus
lb:Atom
lmo:Atum
ln:Atome
lo:ປະລະມະນູ
lt:Atomas
mg:Atôma
mhr:Атом
mk:Атом
ml:അണു
mn:Атом
mr:अणू
ms:Atom
mwl:Átomo
my:အက်တမ်
nah:Nantzintetl
nds:Atom
ne:अणु
new:अणु
nl:Atoom
nn:Atom
no:Atom
nov:Atome
nrm:Atôme
oc:Atòm
os:Атом
pa:ਪਰਮਾਣੂ
pam:Atom
pih:Etem
pl:Atom
pnb:ایٹم
ps:اټوم
pt:Átomo
qu:Iñuku
ro:Atom
ru:Атом
rue:Атом
sah:Атом
scn:Àtumu
sco:Atom
sh:Atom
si:පරමාණු
simple:Atom
sk:Atóm
sl:Atom
so:Atom
sq:Atomi
sr:Атом
srn:Atomi
stq:Atom
su:Atom
sv:Atom
sw:Atomi
szl:Atům
ta:அணு
te:అణువు
tg:Атом
th:อะตอม
tl:Atomo
tr:Atom
tt:Атом
ug:ئاتوم
uk:Атом
ur:جوہر
uz:Atom
vec:Àtomo
vi:Nguyên tử
war:Atomo
wo:Xarefulwoon
xal:Атом
yi:אטאם
yo:Átọ̀mù
zh:原子
zh-classical:原子
zh-min-nan:Goân-chú
zh-yue:原子

Ledus

Attēls:SnowflakesWilsonBentley.jpg
Ledus ir cieši sablīvētu ūdens kristāliņu kopums. Tas ir ūdens cietais viela, kaut gan tam ir mazāks blīvums nekā ūdenim. Zemāka blīvuma dēļ ledus gabali spēj noturēties virs ūdens. Tīrs ūdens sasalst ledū, ja tā temperatūra ir zemāka par 0&nbsp;°C. Ledus var veidoties arī sublimācija (fizikā) ūdens tvaikiem, pietiekoši zemā temperatūrā (sarma). Kā dabā sastopams ciets kristāls, ledus tiek pieskaitīts minerāliem - minerāls ir dabiski veidojusies neorganiska, homogēna, cieta viela ar noteiktu ķīmisko sastāvu un sakārtotu atomu struktūru, kas atbilst ūdenim pēc definīcijas ūdens - H<sub>2</sub>O, tas dabiski veidojas temperatūrā zem 0&nbsp;°C, ir homogēns ar specifisku ūdeņradis un skābeklis atomu izvietojumu.
Ledum ir iespējamas vairākas kristāliskās modifikācijas. Spiedienos līdz ≈200 MPa (trīskāršais punkts ≈200 MPa un ≈-20&nbsp;°C) veidojas ledus-1, kura blīvums (0,9167 g/cm³) ir mazāks nekā ūdens blīvums sasalšanas temperatūrā (0,9998 g/cm³), tāpēc šajos apstākļos ledus sasalstot izplešas. Spiedienos, kas ir lielāki par ≈200 MPa, veidojas citas ledus modifikācijas, kuru blīvums ir lielāks par ūdens blīvumu.

Ledus veidi


Attēls:Hex ice.GIF
Kristāliskas vielas parasti ir ļoti blīvas, tāpēc augstā spiedienā tās var pārkārtot tikai vienā vai divās citās kristāliskās struktūrās. Kā piemēru var minēt oglekli, kas no grafīta pārtop par dimantu 200000 atmosfēru spiedienā (200 tonnas uz katru grafīta virsmas kvadrātcentimetru). Ledus ir ļoti neparasta cieta viela, jo tas pastāv 19 zināmos veidos, no kuriem daudzi eksistē tikai laboratorijā. Pārsvarā uz Zemes ir parastais ledus, ko sauc par Ih (viens h). Tajā ūdens molekulas veido heksagonālu struktūru, kurā starp molekulām ir izteiktas ūdeņraža saites. Tādējādi kristālā paliek ļoti daudz tukšas vietas, tāpēc kubikcentimetrs ledus sver tikai 0,9167 gramus, turpretī kubikcentimetrs ūdens sver tieši vienu gramu. Robežās no -73 līdz -147&nbsp;°C ledus veido kubisku struktūru, ko sauc par Ic ledu. Tas mikrokristālu veidā sastopams atmosfēras augšējā slānī. Tā kā Ih ledū ir daudz tukšas telpas, to var saspiest vismaz 14 stabilās un divās nestabilās kristāliskās struktūrās. Vēl ir trīs amorfā ledus varianti. Vairāk nekā 99% ledus visumā ir amorfi. Amorfajā ledū ūdens molekulas ir bez tālās kārtības, līdzīgi šķidram ūdenim. Šāds ledus klāj putekļu daļiņas starpzvaigžņu telpā.
Attēls:Iceviistructure-ru.gif
Ih ledus Visvieglākais ledus paveids - Ih ledus (blīvums 916,7kg/m<sup>3</sup>) - uz Zemes sastopams visbiežāk. Tajā ar ūdeņraža saitēm saistītas ūdens molekulas veido heksagonālu kristālisko struktūru. Ih (h nozīmē heksagonāls) ledus rodas normālā spiedienā un 0 līdz -73&nbsp;°C temperatūrā. Līdz pat V ledum struktūra kļūst arvien blīvāka, jo saites deformējas.
X ledus Visblīvākā ledus forma ir X ledus. Viens cm<sup>3</sup> šā ledus sver 2,51 g (blīvums 2510 kg/m<sup>3</sup>). X ledu izgatavo eksperimentāli, pakļaujot VII ledu 600000 atmosfēru lielam spiedienam (600 tonnas uz katru ledus virsmas kvadrātcentimetru). Ūdeņraža saites tad jau ir pilnīgi sairušas, un ūdeņraža atomi atrodas starp diviem skābekļa atomiem, ar kuriem tie saistās vienlīdz cieši.
Ih ledus - blīvums 916,7 kg/m<sup>3</sup>.
Ic ledus - blīvums 916,7 kg/m<sup>3</sup>. Reti sastopams atmosfēras augšējos slāņos.
II ledus - blīvums 1170 kg/m<sup>3</sup>. Iegūst, saspiežot Ih ledu 190 — 210 Kelvins temperatūrā un 300 MPa spiediens.
Attēls:Iceviiistructure-ru.gif
III ledus - blīvums 1140 kg/m<sup>3</sup>. Iegūst, atdzesējot ūdeni līdz 250 Kelvins un 300 MPa spiedienā.
IV ledus - blīvums 1270 kg/m<sup>3</sup>.
V ledus - blīvums 1230 kg/m<sup>3</sup>. Iegūst, atdzesējot ūdeni līdz 253 Kelvins temperatūrai 500 MPa spiedienā.
VI ledus - blīvums 1310 kg/m<sup>3</sup>. Iegūst, atdzesējot ūdeni līdz 270 K 1,1 GPa spiedienā.
VII ledus - blīvums 1500 kg/m<sup>3</sup>.
VIII ledus - blīvums 1460 kg/m<sup>3</sup>.
IX ledus - blīvums 1160 kg/m<sup>3</sup>. Iegūst no III ledus, to ātri atdzesējot no 208 K līdz 165 K (ātrums nepieciešams, lai nepaspētu izveidoties II ledus). IX ledus struktūra ir identiska III ledus struktūrai, bet protons izvietojums ir sakārtots.
X ledus - blīvums 2510 kg/m<sup>3</sup>. Iegūst tāpat kā VII ledu, bet tikai 70 GPa spiedienā.
Attēls:Icexii-ru.jpg
XI ledus - blīvums 916,7 kg/m<sup>3</sup>.
XII ledus - blīvums 1290 kg/m<sup>3</sup>. Iegūst, atdzesējot ūdeni līdz 260 Kelvins temperatūrai 0,55 GPa spiedienā.
XIII ledus - blīvums 1230 kg/m<sup>3</sup>. Iegūst, atdzesējot ūdeni zem 130 K 500 MPa spiedienā.
XIV ledus - blīvums 1290 kg/m<sup>3</sup>. Iegūst pie temperatūras zem 118 K un 1,2 GPa spiedienā.
XV ledus - blīvums 1310 kg/m<sup>3</sup>. Iegūst, atdzesējot ūdeni līdz apmēram 108 - 80 Kelvins 1,1 GPa spiedienā.

Skatīt arī


Ūdens

Atsauces


Kategorija:Ledus
Kategorija:Glacioloģija
Kategorija:Minerāli
af:Ys
als:Eis
an:Chelo
ang:Īs
ar:جليد
arc:ܓܠܝܕܐ
ast:Xelu
ay:Chhullunkhaya
az:Buz
bat-smg:Leds
be:Лёд
be-x-old:Лёд
bg:Лед
bn:বরফ
bs:Led
ca:Gel
chr:ᎤᏁᏍᏓᎳ
chy:Má'ome
cs:Led
cv:Пăр
cy:Iâ
da:Is
de:Eis
diq:Cemed
el:Πάγος
en:Ice
eo:Glacio
es:Hielo
et:Jää
eu:Izotz
fa:یخ
fi:Jää
fr:Glace
ga:Oighear
gd:Dèigh
gl:Xeo
gn:Yrypy'a
he:קרח
hi:बर्फ़
hr:Led
ht:Glas (materyo)
hu:Jég
hy:Սառույց
ia:Glacie
id:Es
ik:Siku
io:Glacio
is:Ís (vatn)
it:Ghiaccio
ja:氷
jv:Ès
ka:ყინული
kk:Мұз
ko:얼음
la:Glacies
ln:Galási
lt:Ledas
mdf:Эй
mg:Ranomandry
mk:Мраз
mn:Мөс
mr:बर्फ
ms:Ais
nah:Cetl
nds:Ies
nl:IJs (water)
nn:Is
no:Is
nrm:Gllèche
nv:Tin
oc:Glaç
pdc:Eis
pl:Lód
pt:Gelo
qu:Chullunku
ro:Gheață
ru:Лёд
sah:Муус
scn:Ghiacciu
sh:Led
simple:Ice
sk:Ľad
sl:Led
so:Baraf
sq:Akulli
sr:Лед
su:És
sv:Is
sw:Barafu
ta:பனிக்கட்டி
te:మంచు
tg:Ях
th:น้ำแข็ง
tl:Yelo
tr:Buz
uk:Лід
ur:برف
uz:Muz
vec:Giaso
vi:Băng
wa:Glaece
war:Hielo
yi:אייז
zh:冰
zh-yue:冰
zu:Iqhwa

Maķedonijas Aleksandrs

#redirect Aleksandrs Lielais